minga

Tu ar mani nerunā. Tu ignorē mani. Man sāp.
Man nevajag.
Neko no Tevis man nevajag.
Es dzīvojos pati ar sevi.
Es aizvelku žalūzijas. Es nokrāsoju logus, kā man patīk.
Es salasīju Tev ozolzīles. Un mazi dzilnīši salaidās man matos.

...
и я застыну
выстрелю в спину
выберу мину
и добрый вечер
я ненарошно
просто совпало
я отгадала
знак безконечность
...

!!!
es biju Kolkā skatīties putnus!
tas bija...tā...aizrautīgi...

un šovakar eju klausīties un nomirt (ak, jel, kārtējo reizi, atkal un atkal...) Zemfiru...
tas būs tā...skaisti...

jauku jums visām šodienu:)

...
man zili vakari atnāk logos un taustās pēc iedegtām svecēm. man biškrēsliņi ceļmalā plūkti un radināti istabā dzeltānās vāzēs. man pašai rokas iztausta vienotru un brīnās par citroneļļas glaudīgumu (un pudelīte vēlaizvien glabā smilšu graudus... atceries?)
sasssodīts!
vai Tu atstāsies no manām domām!
lūdzu.
man ir grūti tā.
sāpēt vislaiku par maziem mūžības mirkļiem skaistiem
trijiem.
kā tai vienā dzejā
"...viss tikai garāmejot bijis
un arī garāmejot nebija nekā."
kaut man beidzot pielēktu!, kaut es beidzot saprastu!
ka balti zibeņi skrien...ne man
ka lietus plaukstās...ne man
ka Tavas acis...ne man

man ir dzeltānas zeķes gulētejamas un koši zaļa tējkanna sudrabu vārīt.
un šonakti runāšu ar vilkiem.

diena tik dūmakaini zilga, ka pat svešo cilvēku apartie tīrumi atstaro kaut ko no jūras vai debesīm
un tāds kā līganums visapkārt, arī sajūtās
es noķeru mušu aiz spārnagala un sagaidu vakara rasu kadiķos

kāpēc te nav mani lauki?!?
kāpēc es tik ļoti nevaru te iedzīvoties?
man beidzot pieslēdza gāzesplīti, un kāda dāma jautāja - vai runāt ar mani būs konfidenciāli

es esmu skumjas

tik līgans vakars
man nav vairāk vārdu
līgans, kā es pate

kļūstu sajūsmīga, jūsmīga pēc laukiem...cik man tur ir skaisti!

...es salasīšu visus gliemežvākus
...es palaidīšu atvaļinājumā visus klaiņojošos kaķus
...es saķemmēšu vilkiem astes
...es vējam uzpīšu iemauktus
...es zvaigznes sabēršu atpakaļ debesīs
...es nomiršu pirms laika par Tavu acu iemirdzēšanos, par Taviem bubinošiem smiekliem
...es
...

es Tevi nedabūšu

es taču ilgojos, laikam
kāpēc Tu nedzirdi?
vai tiešām Tu nejūti?
it kā es runātu par mīlestību...

es Tevi sapņoju šonakt...
es laikam to jau teicu...

es esmu maza lidmašīna
es staigāju bēniņos, aiz manis velkas baltas, caurspīdīgas mežģīnes - neizskatās, ka būtu domātas aizkariem, varbūt apakšbikses?, es nezinu, aiz mums paliek uz grīdas košizila sliede, putekļi pazuduši, tikai gaisā, pāris desmit centimetru virs dēļiem, dejo sudrabainas zvaigznītes
es esmu lidmašīna
es atvelku vaļā debesi kā rāvslēdzējs - aiz mums paliek divas puses tumšas un viducis gaišzils kā pavasarī, tūliņ plauks narcises un tulpes, ak, es alojos, drīz snigs, lielas bites laidīsies zumunāt ābolus un govi rīta salnā
es esmu lidmašīna
un riņķoju vislaiku, jo apstāties nemāku atrast kloķi, un degvielas pietiks vēl trejdeviņiem mūžiem

es jau nerunāju ar tevi
tu jau nerunā ar mani

kaut kur tūjās maigi iedūko balodīc
esmu aizaugusi vates pūkainumu liellaiva
mani airi uzziedējuši tvīksmīgiem klematisa ziediem, ziliem
un bortus apsēduši krabīši rozīgi - oranžīgi
un ūdens peldamais tik biezs un saudzējošs
neviena skaņa neatviļņo līdz manām ausīgām ausīm
neviens netraucē manu rāmo apcerīgumu šai rāmā priekšpusdienā
tā ir labi

man pārskrien vilnīši kā spoguļgludam ezeram vējš
manas kājas ir krupīšiem un ķirzakām promenāde
rokas kā vīnstīgas negausīgas, nagiem zilmelliem kā odziņām
mani gurni aizpeld vakara rasā sarkanām kļavlapām līdzi
un vēders kā lidlauks bizmārītēm un... jūra šokolādes kuģim baltam
par manām krūtīm jau izteicies ķēniņš Zālamans
un kakla bedrītē pukst visa pasaules juteklība

šonakt skriešu raganās
nevienai savas acis nerādīšu
matiem pāri sarkankrūtīša dziesma
sargaities!, meitenes:)

es jau...

man lipinās nost līmlapiņas viena pēc otras, pāri pierei, man domas ir aizgājušas, neprasot atļauju, grabinās priekšniece, balss kā tukšā mucā (viņai, ne man), es sagriežu pirkstus, vislaiku uz zobiem sagriežu pirkstus - sasssodīts!, kas ar mani ir!?, uz vadiem putni, pa vienam, kā krellītes/ pērlītes, es kaucu pusnakti (un atlikušajā mierināju uzmodušos zvirbuli un kaimiņienes bērnu cauri sienai), viss jogurts sagājis sviestā, kaut tas nemaz netika gaidīts - ne tam viņš bij' dzimis, es gribu...es gribu...es gribu kaut ko...izņemiet man iekšas, varbūt es pati varu iepūst balonā un izstādīt skolēniem anatomijas stundā, es nevaru reizēm sadzīvot ar sevi. man nav atslēgu priekš sevis. es visu sevi pazaudēju. vai varbūt izdāļāju, kad gulēju ar viņu, ar viņu, ar viņu, jā, arī ar viņu un ar viņu.
un es gribēju arī ar viņu
nesanāca
varbūt tāpēc, ka manis nebija

man izdosies sajaukt pasaules kārtību?

...
es neesmu spitālīgā vai sifilitiķe
es nesmirdu
es neesmu netīra un nesmērēju citus
es esmu vienkārši lezbiete
vai tas ko maina?
pasaules kārtībā, lielajā nodomā
un tā

bet no otras puses
vīrieši!
liekaties mierā!
man jūsu nevajag!
(ja nu vienīgi šurpu - turpu nostopēt:))

atkal skumji
labrīt

skumjas esot vienīgā emocija, no kuras cilvēki tiecoties tikt vaļā...

tiekšanās izjust visu emociju spektru - no pašām tām negatīvajām līdz skalas pozitīvajam galam,nemēģinot izvairīties ne no negatīvajām,ne pozitīvajām (jo visas ir dabiskas,tāpēc visām ir vienlīdzīgas tiesības tapt izjustām) esot saucama par "emocionālo pūrismu"
un tā nu es tagad pilnībā izjūtu skumjumu
un nemaz nemēģinu ar to kaut kādā veidā cīnīties
jo ir jānogrimst pavisam tai bedrē, lai būtu, kur atsperties un tikt laukā

naktī es smējos.
sākumā sapnī. vēlāk pamodos no tā, ka smejos, un turpināju, jo bija kaut kas tik ļoti smieklīgs! un domāju, kaut nebūtu vēl rīts- kaut govis vēl gulētu un truši, kaut tētis nenāktu uz kūti kopties - kaut neviens nedzirdētu, kā es kā jokaina viena pati sienaugšā ķiķinu.

varbūt tas bija no tā, ka sapnī man bija kāzas (bet to es iedomāju tikai nupatās)?
kaut gan vienubrīd mani pārņēma stindzinošas šausmas, jo vīru es nepazinu, un,kad domājos vakarā pēc pasēdēšanas pie galda doties uz savu kūtsaugšu sust, sapratu - nespīd!, jo es tak esmu galvenā persona!, man vēl kleites jāmaina!, man vēl...ak, Jēzu!, man taču ar viņu jāguļ!!!

es runāju pilnīgi nopietni - bail.

man vēlaizvien ir dzīvnieku jutekļi un dievu brīvība
man piemīt ilgošanās
pīlādžogu krelles

un tā ir tikai mana darīšana un būšana
kā es gribu just

aizgāja kaķis
zvirbuļi iespurdza vītolos (tais,kuros vējš)

ne uz ko vairs necerēt
aizgrimt vēja šūpās
negribu rītu kā vērmeli
paliekam tavās lūpās

mazlietu citēta,mazlietu pārfrāzēta mīlestības dziesminiece Belševica

atrāvu istabas logus un durvis
ieskrēja zibens balts

bridu vakara lietū un dūmakā svešo malu iepazīt
Lielupe te līkumos ūdenszāles glāsta
biškrēsliņi slapji dzeltenā vāzē uz grīdas

trakums bij' vakar
kur šodiena?
man kaut ko vajag
laikam
kādu suņa skatienu
kādu baltu, neapzīmētu lapu
karstu tēju, dūmakainu, stikla krūzē, lai var redzēt pienu glaužamies

jābrauc putnus skatīties oktobrī
un jāsvilina pirksti jūras ūdeņos

esmu bijusi laukos savos
un ...tur es esmu pa īstam
pat nenojautu (visu vasaru kopā dzīvojot), cik ļoti man pietrūkst Sofjas un Mājdzīvnieka...
un cik neviltots un no kājām gāzīgs ir suņuprieks...
un kāds tālajās pļavās sadedzis dzeltānas sveces lauvmutītēm...
un zvaigznes tik tuvas un mirdzošas, un aukstas, un daudz, un...
un mēness tāds kā tikai septembrī siltā - resns, smags, rāpjas pa kalnu, starp ozolu stumbriem slapstīdamies, nemaz līdz debesīm, bet tepat pie apvāršņa palikdams...

un mammai vakar dzimumdiena apaļīga
un vakarā mēs viņu dabūjām novest uz slimnīcu:(
bet būs jau viss labi...
atpūtīsies kādu nieku:)

pie manis augusta vidū atnāca Tavs vārds
es gāju pa ceļu
un dungāju dziesmīnu...par zīdam līdzīgiem glāstiem (dīvaini, kur to dziesmu rāvu?)...
un
biji Tu