minga

besī ārā!
kā var cilvēks tualetē atstāt aiz sevis cūcību?!
vēl saprotu, ka veči ir cūkas - nenolaiž ūdeni, atstāj paceltu brilli - tāpēc jau viņi ir vīrieši...:(
bet "dāmas"?
riebj! riebj! riebj!
nekad vairs uz poda neiešu!
vismaz ne te, savā darbavietā

ieēdu medu no dzintarainas burkas
gribu laukos savos, nevis šitenajos
gribu laisties no darba
jo līdz mājām stundīnas trejas stopēt

mušas palikušās rudenīgas
tādas kā lipīgi bezkaunīgas
saules esmu ka nogurdināta

man vakar izskatījās/likās, ka bēgu no rīgas, pametot aiz sevis kaut ko aizdedzinātu vai gandrīz jau nodegušu līdz oglītēm. jo visas debesis aiz muguras liesmoja ārprāta saulrietā.
un priekšā tumšs un kluss. un es viena uz pilnīgi tukša un neapdzīvota lauku ceļa nekurienes vidū un uz nekurieni.
tāda kā maza pamestības sajūta piezagās, pačubinājās, paskrubinājās.
kaut vilks parautu tos...nē, kaut jums pašiem nekad nebūtu jāstopē, jūs, šoferīši visās tajās glaunajās - priglaunajās un ne tik ļoti mašinās!
šādos vakaros (arī rītos, pusdienslaikos un visā citā diennaktī) es svinīgi solos - man būs mašīna!

līgana.
apaļīga. lai roka izliecas kā sievieti glāstot.
divām durvīm. jo man un Mājdzīvniekam katram pa vienām, i mūsu vairāk nava.
krāsā tai būs būt melnā/sarkanā/gliemežnīcas vāka perlamutrā, dziļā tādā. vai varbūt arī zilā. tumši. bet dziļā. vai zaļā. sūnu. bet dziļā.
vēlams kabriolets (nu tas, ar nolaižamu jumtīnu, lai varu riktīgi putekļus sarīties/aizrīties, lai jūra sanāk man rokās un atstāj elkoņu locītavās sāli...). bet var arī ne.
plāni kā Napoleonam
bet es dabūšu, ko gribu.

mani māc bēdas
priekšniece rīt izsauc uz paklāja
un jūtos kā bērns, kuru pieaugušie "it kā" pieķēruši nedarbos un grasās rāt par kaut ko...nezin ko...ko neesmu nodarījusi. jūtu baigo netaisnību. pareizāk - man ir taisnība, bet pierādīt to nevaru, jo...nevienam nav laika manī ieklausīties...
vai mani kāds saprot?
vismaz Tu?



Tu taču zināji, ka es Tevi meklēšu
un es zināju, ka meklēšu Tevi
nekam
tikai lai godīgi
Tev ir pieprasījums
man ir, ko piedāvāt
un viss

vakar rīgā biju.
vakar jūrā biju.
un glaudās brīžiem rēcīgi guldzoši viļņi.
un slapināja svārku.
plīvinājās, glaudās ap stilbiem, traucēja soļus, metās ūdeņam līdzi.
es
negribu
neko
ir tik viegli viegliņām
dzīvoties savā nodabā
nebūt ne par ko atbildīgai
ne par ko nenest rūpi
taisīt/ netaisīt brokastu sev vienai
nesagaidīt (un nemaz negaidīt!) nevienu uz launagu vai vakariņās

ja nu jums iznāk kādreiz darīšana...nekad neielaidiet (neielaidieties...)...melnu matu, zaļu acu, sīciņiem, smalkiem radījumiem...nevajag! viņas visas ir raganas. viņām ir tikai vārdi (mmm!KĀDI!). nē, mānos, viņām ir arī pieskārieni pa druskai, tā, lai sakacinātu, tā, ka tikai nojausmas, tā, ka...
"un viņu gūsteknis mirst bada nāvē"...
es esmu jūs brīdinājusi.

smieklīgi tā kā mazuliet - braukājas "sebe"apkārt majonēze un kaukāds surdik kabelis. un es jau noteikti visus vēl nemaz neesmu pamanījusi un ņēmusi vērā, un likusi aiz auss, un visādi citādi piedarījusies.
viens puisis vakar Rīgā uzsmaržoja garāmiedamais ievas rūgtenumu.
un mikriņā blakussēdošais vīrietis tīrā krekla apkaklītē virs zaļganas tā kā kad maskēšanās/medinieku/sargājamjakas, riktīglielu veco pulksteni (padomju, tīra manta!) aplicies, drusku gan mellumu aiz nagiem, smaržo kā kārdinoša lēdija no camel reklāmas erotiskās.
vai varbūt tas nav viņš, bet kāds no aizmugurējos krēslos atkritušajiem (jo šoferis jau nu pārāk nosvīdis un vecišķs, lai būtu potenciālais aizdomās turamais)
bija vakar tāds sastrēdziens uz ielām, kad izvēlējos laiku kustības un virziena maiņai. radio rēca kaut ko par sezonas kolekcijām. man arī ir sava kolekcija, tikai ne rudens un ne ziemas. man ir sava vasara...sakolekcionēta pa riktīgo - ogiņas, puķītes. smeldze. ilgošanās. pieskārieni.
trīs.
man nekad nav nekā vairāk.
nakti pārceļa kokos - liepās vai ozolos spraunos - saķērcās kraukļi/krauķi/kovārnēni (nav man ornitoloģisku zinību, neprotos atšķirt, līdz ar to dziļa atvainošanās tiem, ko esu neviļus aizskārusi:))
atkal bij skumji

nu...
esu tiktāl jau...
mani izmeta agrā (labi, ne tik ļoti:)) rasā un tā kā kad no gaisa pilinīgā miglā cauri neredzamā. mani savāca no tās pašas miglas, jau drusku vairāk neredzamu, kā esu ikdienā. te gan nav jānoprot, ka esu tā izmetama un savācama:)
un šorīts man pamodās TĀDS!!!
ir tā kā kad pirmoreiz... tik satraucoši un mazuliet mulsinoši, un tā kā kniešas, un nezin īsti...
vai tur, augšā, kāds ir?
vai beidzot mani sakulakotie duraciņi (īkšķīši savilkti dūrītēs)kaut ko...?
jo es atradu Tevi vakar.
jo es sapņoju Tevi šonakt.
es nevaru aiz trīcības parunāt...
ir laikam skumji
esu uzposusies baltās biksās, un nu nezinu, kā tā lai pasrādā:)
vispār neko nezinu

cauri milzīglieliem miglas blāķiem šorīt tā kā kad gribēju pie tevis...un, kad izurbos cauri, kad jūru pārpeldēju un mežam izcirtos...ek!, skumji, atcerējos, ka tevis jau nav...pareizāk - nekad nav bijis. viss ir tikai manas iedomas:(
un tāpē grūti veselai tikt - jo jātiek galā pašai ar sevi...

man ir ogu rokas. Tā teica viena sieva (gribētos jau teikt,ka "sieviņa", jo tad izklausītos drusku tā īpašāk, tā noslēpumaināk. Nu, kā kad viņai būtu kādas īpašas tiesības un tādējādi teiktais ticamāks un šaubas neradošs.)
Ap Jāņiem, drusku pirms un līdz jūlija vidam (didam, didam), man ir zemeņu rokas. Līdz nogurumam sāpīgas dārzā, spīdīgas bļodas cilājot, sadzeļoties uz asām lapām (zināji, ka zemenes dzeļas?).
Tad vēl ir arī otras, smalkākas, priekš mežiem, mežiņiem, pļavām, izcirtumiem. Tās ir īpašākas, jo smaržo dzīvāk, jo vairāk pirkstiem darba, jo veras krellēs reizēm bezgala sarkanās ziemā brūnam kaklam. Un tējai apzīmētā, apzīmogotā burkā - ziemīgiem pusdienslaikiem un bailīgām vienai naktīm...
Tad savas zemeņu (smaržīgās) rokas es noglabāju nākamgadam, un velku/ apaunos aveņu sulīgiem uzpirkstenīšiem. Arī ir dārza un meža variants, arī meža man tuvāk pie sirds:)Un saldētava priecājas. Un saldējums. Un piens ar cukuru gaida brokastis baltā bļodiņā.
Šobrīd man ir upeņu, ērkšķogu, jāņogu rokas. Tieši konkrēti šobrīd - sarkanas indīgas jāņogas krāso pirkstu galus, ka liekas - vai pietiks citronskābes sķīstībai? Un tie ķekari! Lietus spoži nolaizīti, savā iedomībā redz sevi dārgakmeņu auskaros. Un tieši konkrēti šobrīd es tos nevis karinu ausīs vai pinu matos, ko ballēs iet pusnaktī, bet sasaucu ciema bērnus pilnā vannītē tēlot sulu spiedējus.
Ā!, aizmirsu - jūlija beigās "lomkās" sāk dīdīties lāceņu vācējas, skopules/ skauģules, purva maldugunis, atvaros lūrētājas un vaivaros prātu aizmirsējas.
Bet brūkleņu rokas kniešas, un melleņu grib lilloties. Un dzērveņu...skumjās un mīļās...jo ir tāds auksts, kas viņās jāiet...
Man ir ogu rokas. Žēl, ka ne glāstu...

...dzi, kā mazas vabolītes tipu tipina...kājiņām aši čaukstošām...
lietus čukst ausīs...dod visādus solījumus...ābeles atsakās no saviem auklējamiem - tik vienkārši...
vai tu dzirdi?
tādā laikā tikai kad dziedēt (dziedāt) salauztu sirdi...kā to dara? ko lai dara? kā salīmēt atpakaļ?