Gribēju slēpti atklāti, bet...

P. starp citu, mani pameta. Turklāt tā ne pārāk glīti - laužot norunu. Bet nu tas jau ir gana sena pagātne. Ar draudzeni saderējām cik ilgi viņš būs ar savu tagadējo džusi, bet šķiet abas zaudēsim. Vai nu viņam jau no sākta gala vajadzēja piekāpīgu maigu būtni, kas lolo viņa ego, vai arī tikai laiks vajadzīgs ilgāks, līdz šī apniks. Visvairāk žēl, ka čalis kļūst arvien vairāk basic.

Bija neliela saiešanās ar vienu amerikāni. Ļoti jauki. Un patīkama pieredze ar cilvēku, kurš necenšas mazos veidos pārkāpt konsentu.

Tad bija iestājies tāds meh un nekas nepatīk periods. Diezgan loģiski - attiecības neveidojās. Tad man galvā pārslēdzās klikšķis un nu jau pusgadu man ir attiecības ar C. Vēl retumis tiekos ar A. Bija vēl R (sirmais)., bet nu nebūs vairs. Vai man ar to pietiek? Ne visai... Bet šobrīd nav arī sajūtas, ka es spēju atrast sev piemērotu vēl vienu mīļāko/attiecības.

Tas īsumā par pusotru gadu.

Nu re. Gads apkārt. Un es esmu kopā ar P. vairāk nekā jebkad agrāk un vairāk nekā ar jebkuru savā dzīvē. Un joprojām starp mums ir attālums. Bet viņš ir tuvākais cilvēks kāds man jebkad ir bijis. Ir tik... daudz.

Bija pagājušajā rudenī R. Principā es pati visu palaidu, jo nebija kaut kā. Tagad gribētu atjaunot kontaktu, pat vienā lielā reibumā esot to netīšām izdarīju. Es jau galīgā pālī, viņš gāja garām, es pamanīju, uzrakstīju ziņu, viņš atnāca. Bet tad es pamodos skaidrā un vairs nezināju, ko atbildēt, ko teikt un neuzrakstīju vairs neko. Bet nebūtu arī vairs nekā tāda. Viņam ar draudzeni ir beidzies poly variants cik sapratu. Varbūt pat labi, būtu bijis grūti un sarežģīti, ja es vēl būtu tur pa vidu. Taču gribu viņu kā cilvēku nevis kā mīļāko satikt. Jo tomēr foršs kaut kas viņam bija.

Gribu mīļāko Rīgā. Bet neesmu spējīga šobrīd, pašai savi tarakāni jādresē. Turklāt cilvēki nogurdina un satrauc. Ir viens potenciāli jauks variants, krievu A, bet komunikācija neiet un tā ir tīri mana vaina man tā šķiet. Tarakāni nedresēti.

Ar T. tagad ir cauri un galīgi tā, ka nelaidīšu vairs tuvumā. Krāpa viņš savu draudzeni ar mani. Tāda galīgi nebija mūsu noruna. Tad norāve melno periodu un nez ko tur, mani nobloķēja. Kaut kad zvanīja un gribēja atkal komunicēt. Savā asajā tonī nolasīju morāli/sabļāvu gandrīz. Izrādīju sapratni arī, bet vairāk kļūdas netiks piedotas. Īstenībā stulbi no manas puses, viņš 13. gada vasarā man deva kārtīgu grūdienu manas nestabilitātes virzienā. Ē. vispār noteica "man viņš nepatīk" un īsti neatbalstīja manu otreizēju ielaišanos ar viņu. Tagad atraugojis mani Facebook, tas laikam nozīmē, ka no viņa puses ar viss cauri, ja? :D

Ir arī pasens apdeits par S. Nobloķējis mani visur. Man par šo nenormāli rēka nāk. Iesmejam, ka baigais bāba. :)

Es negribu asinis, tas it taboo,
Tik sarkanas, ka jāsauc sarkans.
Es tikai gribu tevī iekosties dziļi.
Līdz asinīm.
Ielaist nagus tavā miesā. Dziļi.
Līdz asinīm.
Izraut no tevis pēdējo sāpju kliedzienu.
Tik dziļu, asinis stindzinošu un klusu kā čukstu.
Noreibt. Saplosīt. Samīļot.

Ja ar S. ieturēju distanci ļoti vienkārši un dabiski, turklāt ar nodomu, tad... ar P. esmu iebraukusi auzās. Pirmām kārtām paķēra jau no sākuma un komunikācija pat... aizgāja ļoti raita. Kā es to pati raksturoju - it happens to me never. Ē. arī bija šokā, jo pat viņa ir gaidījusi atbildi no manis nedēļu. Un, un, un... viņš ir cilvēks, kurš komunicē daudz un brīvi, un ikdienišķi. Man ir grūti novilkt robežas, cik ļoti es pieķeros, aizraujos un... khemiemīlos.

Un nevar noliegt, esmu uzķērusies uz viņa kinky daļas. Oh, viņš ir tik... ļauns. ^_^ Un dzīvē, protams, tas uz ko vienmēr pavelkos - smart&kind. Kājas ļimst no šādas kombinācijas! Vēl tik pavilkt ārā viņa agresivitāti... Oh, oh, oh...

Bet starp mums ir 300km un tie pat nav vienīgie ierobežojumi. Nu kāpēc? Nu kāpēc viņš nevarēja būt no Rīgas! (Fun fact - viņš ir dzīvojis Rīgā). Nav vienkārši ar laikiem, bet uz vienu dienu viņu augustā sastapšu gan. Vismaz. Pēc tam... Ziemassvētkos? Nu lab, gan jau kaut ko pa vidam ar izdosies iespraukt.Varbūt. Eh... Viss ir slikti. Bū!

Būtu viss daudz vienkāršāk, ja man arī būtu partneris Rīgā. Tā ir liela nevienlīdzība mūsu starpā. Protams, ja arī es atrastu normālu partneri Rīgā, tas nenozīmē, ka viss nokārtotos, iespējams viņš nebūtu ok ar poly lietām. Nu jā, bet es gribu kādu, ar kuru spēlēties, tad samīļoties un aizmigt reizē. Biežāk kā vienu dienu mēnesī.

Whoa! Es varu gūt absolūtu baudu un pat beigt no tik daudzām lietām! Vanilla? Never again! :D

A. ir aizbraucis prom. Nu tā pavisam. Eh, un tieši pēdējie mēneši bija tik forši. Bet arī, varbūt es sāku iesūnot kopā ar viņu. Pagāja pāris mēneši, kamēr atkal pieradu pie vienatnes. Bet tagad ir jauna iedvesma.

Saciemojos Jāņu nedēļas nogalē pie P. Nu nepatīk, ka man uzbāžās, bet nu tas tāds sīkums. Vīrieši. <_< Kopumā forši, seksīgi, kinky un mīļi. Patīkami arī, ka nenozūd pēc tam. Un vispār es esmu vairāk submisīva kā sākotnēji domāju.

Atskatoties uz iepriekšējo ierakstu - sajūsma par M. bija īsa. Nu nav vajadzīgs man tikai sekss. Meh. Emociju pietrūka. Sūdīgi, ja fiziskā pievilcība man uz cilvēkiem tik vāja.

Ar S. viss cauri. Nu labi vien ir, long distance ir muļķīgs (khem, khem, un P. tagad?), it īpaši, ja man pārmet, ka es par maz komunicējot. Jā, jo principā es esmu pacietīga un katru nedēļu nesāku saraksti ar "Čau, kad būsi Rīgā?". Un man šķiet, ka viņam vajag, lai viņā samīlās. Zinu, ka iepriekšējām meitenēm jau tāda problēma bija. Jā, fuck! Es ieturēju distanci! Man to nevajadzēja. Pf! Un tad vēl komunicēt par problēmām negrib, tikai tad, kad piespiežu, bet tad jau secinājumi izdarīti un apvainojušās bābas pozīcija ieņemta. Žēl, foršs sadists un labs sējējs. Bet es domāju, ka viņš ir poly. Bet ja nav ne spējas komunicēt, ne normālas uztveres, ka gribu ar citiem spēlēties (settings nav svarīgi), tad šādu bābas attieksmi man dzīvē toč nevajag.

Iedvesmas momentā pabakstīju arī T. Kamēr mazliet alus ribās, aicina ciemos (atteicu), bet kad tiešā tekstā jautāju, vai viņš ko vēlas, atbilde ir, ka fiziskas vaļības ar mani negrib. o_0 Tieši fiziskas vaļības es gribēju, bet ne tikai. Eh, žēl, bet nu labi. Varbūt tā pat labāk.

Bet tagad man ir nenodefinētās attiecības ar Ē. Mazliet pietrūkst viņas, pēdējā laikā viņai bija daudz darbu. Bet ir tik forši un mīļi. ^_^

M. kož. ^_^

Bet tikko dabūju ziņu no S. Viņam dzīvē vajag pauzi un tas nozīmē, ka arī Rīgā šams neparādīsies tuvākajā laikā. :/ Eh, ceru, ka viņam viss ir labi. Ir aizdoma, kas varētu būt noticis. :( Jebkurā gadījumā... tas ka nedabūšu īpašos aukliņskilZs... ir nenozīmīgs sīkums.

Savukārt T. tomēr šķiet ir drāmas karaliene. Runāt normāli nemāk, laika nekad arī nav, parunāties, kad satiek, arī nesanāk, jo asinis satek citā vietā. Biju (un esmu) mazliet pikta. Ja nav, tad nav. Sekss pats par sevi nekad nav pietiekami. Cik var atļaut smadzeni čakarēt?

Ar A. viss pa vecam. Viņš gan ir jāpierunā uz košanu. :D

Iespējams, tagad man vajag ko citu. Tas ir mazliet nežēlīgi, ņemot vērā jau vasaras plānus. Bet es laikam vairs nevaru. Tu mani vairs neiedvesmo, es neredzu vairs saprātīgu iemeslu būt ar tevi kopā. Jā, kādu brīdi man vajadzēja atpūsties un atgūties no dzīves, kad visi cilvēki bija par daudz, bet tagad es gribu iet un darīt, bet tavs normālums mani neiedvesmo. Tavs miers ir sācis mani graut. Un es neredzu, ka tu censtos. Nē, labi, redzu, bet arī tas nešķiet pietiekami. :( Man vajag kaislību, intensitāti un pāris patiesi komplimenti arī nenāktu par sliktu.

Nu varbūt kaut ko atkaliņās jāieraksta. Mainās tās lietas, amizanti palasīt, kas bijis.
Pēdējā ierakstā minēto tipu gan satieku joprojām. :D Dzīves ironija. Un par to, par kuru teicu, ka varētu būt mīļš mīļākais, tā tiešām ir, izņemot brīžus, kad mani nečakarē. Un kad ir laiks. Pf, tie aizņemtie cilvēki, kuriem ir reālas intereses un lietas, ko bīdīt dzīvē (jā skauž). Un tad ir arī ieraksts, kur tagad nav ne jausmas, par kuru cilvēku es runāju, bijām uz kino un runājām... ok? Un izrādās mazohisma tēma nav gluži tāda kā domāta. Ir, tas mazohismiņš, ir, un kā vēl ir. Un uh, kas pa foršām sajutām un sajūtiņām.

Un vēl viena lietiņa - lai arī niks šai cibai ir izdomāts sen, sen... izrādās tas kļūst arvien aktuālāk. Mīlestībiņa - sasodīti nepieciešama seksam. Pat ja maziņa un mazliet. Un vienā vakarā nekādas mīlestībiņas arī nerodas. Pat mazās un mazlietiņ ne.

Ak, dieniņās, kā man patīk deminutīviņi!

Es uzskatu, ka nevajag runāt sliktu par tiem, ar kuriem guļ. Šoreiz gan prasās, bet vēl paklusēsim. Jo sevišķi, ja gribas vēl pagulšņāties.

Bet nu lab, es no pirmā vārda, ko viņš pateica, zināju, ka mēs nekad nopietni nebūsim kopā. Ir nozīme balsij un runas tonim/intonācijai.

Pirmajā randiņā bij jautājums "Do you like it rough?". Sludinājumā norādes, ka būtu vēlams mazliet perversums gultā. Bet redzams arī, ka nav pārlieku samaitātais (sadists, māsters, viss ādās vai citādi ļoti aizrāvies), kas ir labi.
Bet! Kur tad tas ir? Un es darīju zināmu, ka neesmu gluži maigā meitene, kurai tikai pa romantisko. Es tiešām darīju to zināmu. Kur ir tā kinky daļa? Ok, ir satikti džeki, kas par anālo degunu rauc un sievietes, kas minetu netaisa. Bet vai tad tādu ļoti piedienīgo cilvēku ir dikti daudz? Vai tiešām viņu ir tik daudz, ka iekļaujot repertuārā minetu, anālo un kādas citas intersantas pozas/variantus, to jau var dēvet par mazliet perversi? Mani tiešām mulsina, kur tad ir tā nepiedienīgā daļa? Man liekas tur vajadzētu vēl ko vairāk, jo nav pat košanas, nav pat uzšaušanas pa apaļumiem.
Sekss īstenībā ar viņu tiešām foršs, bet personiskās vēlmītes grib vairāk asumiņus.

( paskatīties )

:D

Kad man iekodās kaklā un man bišītiņ izpruka mazs noelsiens, kad acīmredzami es bišītiņ saļimu no šī kodieniņa...
"Ak, redz kā? Tā uzreiz šitā? Hmm... ir vieta izpētei. :] "
Wī! :D
Varbūt pat mazliet izdosies pieradināt pie saviem nadziņiem, jo goda vārds - grūti novaldīt. Bet robežas ir jāievēro, tikai man vajag tās zināt. Manējās vēl nav sasniegtas, bet virziens viens otrs norādīts.
Un, un, un... viņš ir ar valdonīgumiņu iekšās. Wī! Tagad vēl vairāk norādīt, ka viņš var to izpaust. Un es gribu, lai viņš to izpauž.

Puikas, kuri trinas un trinas līdz izdara kādu izšķirošu soli (vistipiskāk noskūpsta) ir baigi jaukiņie. ^^ Ņu, ja vien tas ir patiesi, bij jau viens tāds ar standarta frāzēm, nošpikotām no nez kurienes. Taču šitais vispār jau apkārt lidinājās kādu labu laiciņu. Tik ņu man bij tā, ka ņekā nebija. Bet saskatījos romaņķikas filmas (lai dieviņš nogrābstās!) un iepriekšējā reizē satiekot... bļinčiki! Sajūta parādījās! Viņa tuvumā pēkšņi bij miers. Ņu ceru tač, ka ņe tās filMeles vainīgas... tas būtu aplam dumji. Ņu, jā... bet tomēr incanti. Pēkšņi tiešām patīk, pavelk, gribu tuvāk, gribu pieskarties. Viņš varētu būt tiešām mīļš mīļākais. Wī! ^^

Palasījos infiņu par mazohismu.
Nu neko. Es tāda neesmu. :D Nu varbūt čut-čut. Ļoti viegliņām.

Un šitā es muļķoju dienu. Saskatījos vēl muļķīgus un smieklīgus bildīšus. Varētu iedzert.

( Vēl viens bildīc, kuram pat nezinu kā attiekties. Intensitāte ir incanta, bet...? )

Vispār baigi noGRIBējusies. Pikantas domiņas sit augstu villni manā galviņā.

A kā vot tie kārtīgie un kautrīgie dabū nokniebties? Par sevi jau zinu, ka pārāk kautrīga, ārēji vēsa(ā) un atTurīga, turklāt vēl zaĶpastala. Kaut kas tai galviņā kārtībā naF. Reizēm es tiešām baidos no vīriešiem un tā, ka viņi pieskarsies un gribēs kauč ko (kauč ko samērā konkRētu). Fakt ap. Bet tas nemazina nogribĒ(r)tību.

Skatījos uz mazām meitenĪtēm. ŠpiKoju. Kādu dienu es noteikti paspēlēšos mazas meitenītes lomiņā.

Man reāli nepatīk, kā izskatās sievietes uz tiem dikti auKstajiem papežiem. Nu Fui! Tā kā tādas jobanas žirafes. Skatos un nesaporotu. Ja gultā, kājam plati, varbūt izskatās labāk, katram savi fetiši, bet nu tā savādāk MAN nepatīk i viss. Varbūt dikti īsajām vēl ir ok.

Un vispār es tā domājos par tādu kā geišismu. Patīkami ir reizi pa reizei izklaidēties vīriešu/džeku kompānijā. Tā vienkārši - sarunas, kāds dzeramais, varbūt kino, varbūt koncerts. Bet tā pa smuko un ar gudrām sarunām. Nu baigi patīkami. Un ir baigi patīkami, ja tas ir abpusēji.

Bet tomēr ir džeku kategorija, kas ar savu personību un intelektu tomēr manī nerada nekādas īpašās simpātijas (vidusmēra cilvēki tai skaitā, gudri, bet nav diez ko interesanti). Tik vien, ka ir ok. Slikti galīgi ne. Un tad vēl viņi mēdz izmaksāt. Un savukārt tad manī ieslēdzas iekšējais enģelītis velnēns. Es gribu viņus izmantot un paspēlēties. Nespēju cienīt. Ja jau tā izmaksā. Ja jau tā esmu ok, pat bez jebkādas personības. Ja jau tā mēģina sist kanti lai gan mums galīgi nepass. Garlaiko. Bet pat tā, tomēr ir patīkami arī tā. Kaut kas ar tiem pretpoliem un to, ka sieviešiem vajag vīrišķo enerģiju. Un ne tikai seksā. Arī tāpat.

Bet šis vakars bij jauks. Mazliet sarunas. Līdzvērtīgi.

Incanti.
Bet manuprāt tas ir sasitīsts ar to, ka vidē, kur bdsm ņem nopietni, to arī nopietni pārrunā. Nosprauž robežas, komunicē ko grib un ko ne. Un tad jau jāzin, ko grib. Un prūtams arī tas, ka sevis izpaušana, neierobežōšana. Vī, seksuāļās tieskmes rullē. Laikam.

Bet figņu es viņu zinu! Es jau te tikai lasos. Seksa nav bijis baisi sen (un es pat nepārspīlēju). Labi, ka tā vieta vismaz neierūsē iz nelietošanas. Bet nu pati vainīga. Jā, jā.... kad gribu es, varu iz ādas līst laukā, neronas neviens. Kad uzrodas kāds viens, tad es pati sačakarējos savā sapistajā prātiņā un reāli visu nočakarēju. Vispār visvairāk žēl par to krieviņu.

Skumji ir reizēm par to, ka ar cilvēku, ar kuru varētu būt kopā vislabāk... nav pa ceļam. Un šoreiz es domāju par mīlestību. Ir tāda lieta, kurai esmu pat es sākusi ticēt. Un... ceļš īstenībā ved vienā virzienā, bet...

Nāk prātā anekdote par to, ka īsts vīrietis divreiz nepiedāvā, bet īsta sieviete ar pirmo reizi nepiekrīt. :D

Viņam ir principi, man ir nekonkrētība.

Un pašai par sevi skumji, ka es tāds nūģis. :) Ai! :)