| :) |
[26. Apr 2024|10:56] |
|
Sūtīt lohu ķiverē pie krievu karakuģa būtu vēl jautrāk, ja viņa vārds būtu sergejs. Bet tas varētu būt viņa op sistēmas nosaukums. Piemērām gej2.0proser, vai kāds cits lūzerisks nosaukums. |
|
|
| |
[24. Apr 2024|16:16] |
Dažreiz - ļoti, ļoti reti, bet tomēr - es ieraugu kaut kādu jocīgu formu un par to domāju. Bērnībā, pusaudža gados tas bija nesalīdzināmi biežāk, bet šad tad arī tagad.
Mums vannas istabā ir kapitālais remonts. Nevis tā ka - o, kapitāli! bet tā, ka ārprāts, nekas nevar palikt tur, kur bija. Norautas visas flīzes, apmetumi, izurbts viss betons no grīdas utt. Es skatos uz kaut kādu iedobi gāzbetonā un domāju - tā ir šeit jau no brīža, kad cēla māju. No brīža, kad izlēja šo gāzbetona bloku. Pirms tam tādas nebija, un, ja to nourbs vai nozāģēs, vairs tādas nebūs. Un nekur, nekad, nevienu visā pasaulē neinteresē kaut kāda iedobe kaut kādas svešas mājas izķidātajā vannas istabā. To aizšpaktelēs, apflīzēs, apdarinās, un tā tur paliks, līdz māja sabruks vai kāds vēl kādreiz izdomās taisīt Kapitālo Remontu. Tai iedobei nav ne apziņas, ne domu, ne jūtu, bet es par to iedomājos šīs dažas dienas, kamēr tā nav apdarināta. Sēžot uz poda. Pat bez jebkādas pareidolijas, vienkārši kā uz bedrīti betonā.
Vai, teiksim, sadīgusi zīle. Nekādu cerību augt, nonāks kompostā, sapūs, baros manus gurķus vai ko citu. Bet auga tāda zīlīte kokā, piebrieda, sabrūnēja, nokrita. Pazaudēja micīti, sāka augt, dzīt asnu, pārplēsa čaulu, izspieda saknīti. Nu un nonāca kompostā, un nevienam par to galva nesāp un nav daļas.
Nu jā, bet pārējā laikā man par to visu ne silts, ne auksts, eita visas pasaules plaisas, zīles un sabrauktās sliekas pašas uz savām viņsaulēm vai kas nu jums tur kuram ir. |
|
|
| |
[22. Apr 2024|22:04] |
|
how do u know when u are loved? |
|
|
| |
[22. Apr 2024|15:30] |
|
love is a very safe space |
|
|
| Tieši tik forši |
[16. Apr 2024|18:50] |
Šodien piepildījās viena ļoti sena mana vēlme. Lai arī mašīna mūsu mājsaimniecībā ir jau otro mēnesi, šodien pirmo reizi izdevās iemanevrēt dzīvesbiedru, lai aizbrauktu uz lielveikalu šopingā. Par sagādi mājās atbildu es, tāpēc nevienam īsti nekad nav interesējis, kā ir vilkt no bodes maisus salīkušu muguriņu. Šodien šo to vajadzēja no būvmateriālu veikala, kas ir daļa no lielāka šopingcenta, tāpēc uzsēdos uz astes. Protams, nācās iekļauties nervozos laika rāmjos, bet piekrāvu pilnu bagāžnieku ar ūdeņiem, kartupeļiem, burkāniem, āboliem, grilla oglēm un vēl lielo točpapīra paku pa virsu. Būvmateriālu veikalā nopirkām 10 l impregnanta spaini, ko laukos apstrādāt terasi šovasar. Dzīvesbiedra steidzīgums un īgnums neļāva izpētīt visu piedāvājumu, bija ātri jāpieņem lēmumi, jāķer un jāgrābj, bet to visu varēja aizvest, to vairs nevajadzēs stiept, vai mēģināt sastūcīt pa velosomām.
Daudziem tā ir pilnīga ikdiena un rutīna, bet es šobrīd jūtos kā uzvarētāja. |
|
|