pēc dažpadsmit gadiem kopā ar bērniem es domāju, ka mazam bērnam svarīgi no šīs dzīves ir ņemt ne (tikai) to, ka putekļi uz skapja noslaucīti, bet ka dzīve ir baudāms pasākums, kurā jājūtas labi. varbūt saīsini tos mājas darbus un vairāk pievērsies priekam. jo viņš pašlaik ir zināmā mērā savienots ar tevi, un par dzīves pamatu ņem tavas pārliecības, tādas kā "esmu slikts un vājš, es nekad neizdaru pietiekami, man vajag sevi izdzīt, es pie visa esmu vainīgs".

ej nu sazini. nekad nav pilnīgi labi, bet bērnam nevajag tavu "es esmu slikta".