Kad esmu nogurusi vai jūtos mazliet slikti, un kāds man prasa kā iet; ja es paaugstinātā balsī novelku 'goood..' tad es jūtos mazlietiņ labāk, lai arī apakšā vēlaizvien esmu nogurusi un jūtos mazliet slikti. Bet ja, es pie sevis nodomāju un vēl kādam pasaku, ka man ir slikti, tad es jūtos vēl drusciņ un vēl vairāk sliktāk, un bezmazvai sāk pārņemt tā šķērmīgā, dēmoniskā bezizejas sajūta.

Man ir tāda sajūta un nojausma, teju kristāldzidras zināšanas līmenī, ka domāšana, ka viss ir labi, jeb ticēšana uz to - rada bezgalību, tai skaitā bezgalīgas iespējas, to slight of hand un Dieviņa klātesamības sajūtu. Kamēr domāšana, ka ir slikti, rada tupiku un bezizeju un nāvi un izmisumu un dusmas un visus tos tamlīdzīgos bralēnus un stadijas un neirozes pakāpes.

*

Vēl man šovasar ir sanācis episkākais bingey watch. Mēs joka pēc kaut kad pirms mēnešiem uzlikām vienu Shameless US sēriju, un es tā ieķēros, ka nevaru novaldīties! Tas seriāls ir bezgalīgi vulgārs bet arī bezgalīgi aizskar dvēseles stīgas, varoņi ir bezdievīgi, bet tai pašā laikā teju svēti. Tas seriāls skaudri patiesi attaino dēmonus un kārpīšanos no viņiem projām. Mans mīļākais varonis, protams, ir Lip ♡