man noveicās, es strādāju tikai pirmos četrus/piecus mēnešus grūtniecībā, pēc tam nē, bet toties sanāca pārcelties ar visu mantu kravāšanu kkādā piektajā/sestajā mēnesī, un tad septītajā/astotajā/devītajā es palīdzeju tikt R. galā ar viņa nomirušās mammas māju un mantām/bērēm, atceros kkad sēdēju tualetē uz grīdas un riktīgi bimbāju, cik grūti fiziski, jo viņš drausmīgās skumjās planē kkādā citā realitātē, bet man jāstaipa apkārt maisi un jātiek ar visu praktisko pusi galā. toreiz domāju, ka nekad tik grūti nav bijis, pat lidlā cilājot smagus kartupeļmaisus, vai vīnogās nedēļu saliektu muguru vīnogas lasot...

njā, tomēr pirmā pusgada zīdaiņkoma to visu pārspēja :D pat ne tā tieši, ka būtu muskuļsāpes, jo cilājot sīko muskuļi uzaugs rokām tāpat, bet tas nenormālais miega bads, kad tu dabū ik pēc pāris stundam trūkties augšā, ko nekad nevar pietiekami atgulēt, un lielais kontrasts ar dzīvi pirms tam...

bet ziņoju, ka ap trešo gadu ir ok, var atpūsties arī un pagulēt, daļu personības un laika arī atdabūt atpakaļ :)