Bet vai tad iespējams patiesi strādāt priekš citiem, ja neesi patiess pret sevi? Kā var ko citiem iedot ko labu, ja pret sevi vienaldzība un nolaidība? Un tas jau nemaz ilgstoši nevar turpināties, jo sākas t.s. izdegšana.

Es piekrītu, ka varbūt tas ir veids, kā sevi apliecināt, justies vērtīgam, taču tāda veida strādāšana citiem nešķiet harmoniska.

Manuprāt, patiesa strādāšana citiem nenozīmē sevis noliegšanu, bet paplašināšanu. Un varbūt tā ir cilvēka vēlme būt vajadzīgam vai saistītam ar pasauli, jo tā jau grūti tikai savā burbulī dzīvot, pat ja izolācijā man bieži šķitis pat ērtāk.