Daļa manu anything goes leanings ir domā-sajūtā, ka if you do not let people fuck up grossly, something even worse will happen. Aptuveni, ka ja vecāki savai meitai piespiež tikai zubrīties un neļauj deitot kaut kādu slikto čali, tad mazāka ļaunuma vietā, kas būtu slikta izglītība, attiecību sāpes un varbūt viduvēja, neizdevusies dzīve, var notikt kolosāls ļaunums. Tā kā vienā no kriminālās psiholoģijas YouTube kanāla gabaliņiem, ko es vienmēr atceros dažādos kontekstos.. par Dženiferu, kura šādā situācijā, izvēlējās, nevis rūgti pakļauties vecāku disciplīnai, bet gan saorganizēja viņu aukstasinīgu noslepkavošanu.

As in, ja cilvēkiem ļauj indaldžot viņu twistednesses, tad visticamāk/cerams viņi pāri nodarīs tikai sev, un iespējams/cerams kaut kad vēlāk dzīvē atjēgsies. Varbūt viņu massive clusterfuckup pieredze katalizēs izmisīgu vēlmi nostāties uz augstāka, gaišāka ceļa, kā tiem filmu augšāmcēlušamies cietumniekiem. Bet ja viņiem to aizliedz, tad savā ziņā viņu tumsa gets magnified and becomes explosive, ar potenciālu sēt iznīcību ar rādiusu.

Aptuveni, kā man arvien šķiet, ka pat ja mēs nākotnē nonāktu pie ideālas sabiedrības, ar perfekti ģenētiski modificētiem cilvēkiem un dabu, kur ne sāpju nebūtu ne vilšanās, bet gan perfekts intelekts un daiļums. Es vienkārši nespēju aptvert kā tādā pasaulē var būt spēks un izaugsme. Varbūt tas ir mans esības Stokholmas sindroms, bet es nespēju asimilēt citadāku cilvēka modeli, kā arvien iemiesot būtni, kas aktualizējas un 'kļūst' tikai caur sāpēm un grūtībam. Es pilnībā pieļauju, ka citas rases/būtnes var dzīvot paradīzē un būt daļa no tās, bet ne cilvēki.

Un paša izvēlētas sāpes kam seko sods ir citā, transcendentālā kvalitātē, nekā prastas, mehāniskas aizlieguma sāpes.

Bet varbūt nav!? Es nezinu.. Es arī pilnībā pieņemu, ka sāpes per se ir vajadzīgais elements, un ir nesvarīgs to avots. Intuitīvi šķiet, ka avots ir svarīgs, bet es pilnībā pieņemu, ka mana intuīcija ir greiza. Un ka posts, kas nodarīts nespējā sāpes sintezēt izaugsmē, ir universāls, neatkarīgi no prekursoriem.

Varbūt ir savtīgi un pārāk neveselīgi subjektīvi skatīties uz cilvēku, kā pliku un izolētu, gluži kā ir neveselīgi pārāk ieklemmēties savā ego uzskatot par savu own precious. Transcendentāli pavērties uz cilvēci kopumā, pilnu bildi, iespējams ir advancētāks līmenis. Varbūt, ka tas ir vienīgais adekvatais veids kā skaīties uz cilvēki - caur cilvēci, jo cilvēks nav atstats.

Bet, kā man būtu bail, ja es kaut uz mirkļa kripatiņu iedomātos, ka tas ir mans uzdevums vai pienākums. Es labāk pati izciešu un pazūdu trejdeviņās sāpēs un postos, nekā ņemos par citiem lemt. Es to tā tikai saku, bet tik lielas ir manas bailes, ka es to varu tik vieglprātīgi teikt.

Par labu vai sliktu, varbūt, ka šī spēja lemt par citiem, ir kaut kāds psihes alķīmiskais elements, kas ir iedots vai nav iedots cilvēkam. Un kurš spēs apstrīdēt, ko pati esība ir vai nav iedevusi saviem bērniem. Šie ir mežonīgie rietumi un iedomība vienmēr zaudē.

*

Tieši šīs kolosālās neziņas dēļ, es vienmēr lūdzu un gaidu, kad es ieraudzīšu savu vietu, kas ir ārpus tādiem lēmumiem. Tad es tur iešu droši un priecīgi. Un es ceru, ka tā vieta ir šajā esībā nevis aiz tās, bet vienlīdz labi, ja aiz tās, jo es pilnība pieņemu.