Kad es eju pa trotuāri pavasarī, es skatos uz baltām puķītēm, kas zied kokā, un izmisīgi, izmisīgi domāju un lūdzu, ka lūdzu, lūdzu apstājies un nebeidz ziedēt, lai es varu smaržot un skatīties uz tevi vēl un vēl. Bet es zinu, ka es nākšu te atkal garām rīt, un jau būs par vēlu, jo tavas perfektās ziedlapiņas būs padevušās ietvei, blakus izsmēķim.