Manuprāt, cilvēki ir neizbēgami tāda suga, kas dara lietas, jo tas ir interesanti. Atklāj lietas, jo interesanti paskatīties. Urķējas lietās, jo interesanti kas tur ira.

Tajā pašā laikā, lai arī šķietami ambivalentā motivācija šai interesei varbūt nav mūsu pašu, iespējams tā ir Dieva motivācija uz mūsu/viņa izaugsmi.

Tātad interese ir laba motivācija, kamēr tā nesagādā citiem ciešanas.

Bet viņa neizbēgami arvien sagādā ciešanas, jo cilvēks vēlaizvien ir tāda būne, kas viskristāldzidrāko esības visumā spēj pielietot visnešķīstākajos tumsas veidos.

Tāpēc jau esība atklājas tikai lēni lēni lēnītiņām, pa mazai drusciņai, taustoties mūsu dvēseļu tumsā un gaidot, kad mēs beidzot būsim labi.

Vai ļaunums ir prastas aklas pliekanas kļūdas apvītas mītos?