06 March 2021 @ 01:21 pm
 
Ir tik dīvaini, katrreiz domājot par to kāda es biju senāk un tagad. Kad es senāk rakstīju, man bija sajūta, ka es esmu ierakstījusi un pavēstījusi daudz. Bet tagad, bieži, rakstot man ir sajūta, ka to, par ko es rakstu, es kaut kā samazinu un tam atņemu. Senāk runāt un domāt un rakstīt bija esības pierādījums un glābiņš no entropijas. Tagad, bieži, rakstīšana šķiet kā esības saduļķošana, grēkošana pret esību.

Dvēseles valoda ir klusums, un to iemācās pēc tam kad visspējākie vārdi kapitulē.

Senāk kad es rakstīju, man vienmēr bija sajūta, ka es beidzot esmu atradusi vistrāpīgāko veidu, kā klauvēt pie durvīm.. bet tās durvis nekad man neatvērās. Pateikusi savu gaumīgo lūgšanu, es tur sēdēju vienu mirkli, vēl vienu, bezgalīgi.. un gaidīju, bet visapkārt tikai totāls tukšums, tumsa, nekas.

Tagad, kad es klusēju, man ir sajūta, ka visas durvis, logi, esība ir vaļā un es varu iet visur, nevienu no bezgalības brīnumiem nenogalinot ar saviem sīkajiem, indīgajiem vārdiņiem.
 
 
( Post a new comment )
briinumcepuminjsh[info]french_mime on March 6th, 2021 - 03:59 pm
🌺🤗🤍
(Reply) (Link)