Vienreiz viens baltkrievs man aprakstīja tipisku pieredzi savā dzimtenē, ko labi pazīst arī latvieši - veikals, kādi padsmit baltkrievi, bet pa visu veikalu skaļi izpaužamies un mentāli aizpildot telpu dzirdi 2-3 krievus. Un tā visur. Var jau, protams, runāt par latviešu biklumu un kūtrumu, bet, lai lieki nerelativizēti, mēs ar igauņiem un pat (!) baltkrieviem secinām, ka tā vnk ir svešas, eksotiskas kultūrss nepieklājība. Iedomājies to paradīzes sajūtu, uzzinot un pieredzot, ka Šveice sab. transportā skaļi runāt un uzvesties skaitās sociāli nepieņemami. Protestantu intraversijas solidaritāte.

Fair enough, fair enough.

Shkjiet, sheit atkariigs no cilveeka.. es esmu kluss cilveeks, taapeec man taads krievu boisterity shkjiet refreshing. Kameer citi priekshroku dod savaldiigam taktam. Buutiibaa jau abiem nav ne vainas. Bet mani tomeer savaldiiba biezhi nomaac, jo es to vien visu dziivi daru kaa savaldos.

Kas atšķir latviešu klusēšanu no skandināviem (konkrēti somiem un norvēģiem) - latvietis ilgi savaldīsies, valdīsies, turēs sevī, bet tad kādā x situācijā uzsprāgs un izliks uz āru. Somi tā arī klusēs un paturēs pie sevis. Igauņi, sev nemanot, vienubrīd sāks ļoti kratīt sirdi, daudz muldēt. Norvēģi tikām plānos ko grandiozu. Zviedru klusēšana būs liekulīga. Tās ir dažādas ziemeļu atturības nokrāsas.

Norveegji :)