Kopsh koronas, mans menedzheres amats ir nomainiijies uz baristu. Es mazliet paarspiileeju, kaa parasti. Bet buutiibaa tas ir tas, ko daru piecas dienas nedeeljaa no seshaam. Un lai cik mani bosi man teiktu, ka es esmu vinju gjimene un neatnjemama un their sweet homelander, es astonjas stundas dienaa putoju pienu, kratu kafijas biezumus un aiz maskas sirsniigi smaidu sejaa labinjajiem. Manas rokas ir kljuvushas asas un sausas, mans viduklis ir palicis slaidaaks un kaajas tvirtaakas. Es vienmeer domaaju, ka dziivee dariishu kaut ko ar intelektu un rakstiishanu, kaut vai runaashanu. Vai arii ka atradiishu bagaatu viirinju, kursh mani miilees tik ljoti, ka es vareeshu dziivoties ieksh a room of my own. Es jau gadiem zinu, ka man bija jaasaak mana dziive, ka man bija jaameklee iespeejas, ka man bija jaaciinaas par savaam ambiicijaam un jaapielieto mans sapraats un speejas. Ka man bija jaapaartrauc buut kautrai, neizdariigai, neuznjeemiigai, inertai, apaatiskai, in bad faith. Bet taada ir mana autentiskaa buutne. Es neesmu tik lieliska un satriecosha, kaa cereeju.. vienakarshi mana veneera ir dviinjos. Taapeec es cereeju, ka panaakshu miilestiibu un piepildiijumu caur runaashanos, caur vaardinjiem un burtinjiem un liiklochiem. Bet maiziite ir sausas un asas, saapiigas rokas un nogurums tik opresiivs, ko var remdeet tikai alkohols un miegs.

Es juutos sevii viilusies un tik ljoti beediiga, jo es tik ljoti cereeju, ka es izraadiishos forsha un iipasha. Bet patlaban es juutos zemaaka par zaali, taa it kaa mana dziive neskaitiitos un ka tagad ir pienaacis iistais laiks to pilnasiniigi apzinaaties.

Piedod, Laurinj.