vai ne, man pirmajos divos gados ar manējo tā bija, ka es no sirds aizvainojos un sapūtos par kkādām lietām, kas šķita pašsaprotamas, bet pēc tam man lēnām daleca, ka, eu, bet viņš patiešām to pat nav iedomājies vai viņam tobrīd pilnīgi cits kkas prātā, pat tādas lietas, kas man šķita nereāli, nereāli pašsaprotamas. tagad es pirms pūšos, kārtīgi apdomāju a) vai es viņam esmu to teikusi, b) vai vispār to ir vērts no viņa sagaidīt (jo nu viens cilvēks nevar 100% izpildīt visas lomas attiecībās) un tad lielākā daļa sarūgšanas iemeslu atkrīt, bet ja neatkrīt tad gan es pūšos :D