Paarvaakshanaas juutas, kaa es buutu krenjkjiigs beerns, kuru salti agraa ziemas riitaa modina uz skolu. Es vienkaarshi gribu snaust savaa siltajaa midzinjaa, bet mani grib raut, mociit un lauzt.

No otras puses, man ir pietiekami notrulinaajushaas juutas, lai justos kaa stoicisks chigaans. Ieshu ar savaam pendeleem kur naaksies.

Taa nu es peedeejo reizi atlaidusies vecajaa dziivoklii uz putekljaina diivaana, eedu no bundzhinjas aukstus Heinz makaronus ar ciisinjiem tomaatu meercee, un zheeli noskatos uz veel nepaarvesto mantu skaudrajiem paarpalikumiem. Luuk vientulja lampa, kura gadiem daavaaja siltu gaisminju. Luuk aizveesturisku Ziemassveetku rotaajumu kaste. Vai shogad buus Ziemassveetki?.. Luuk glezna, kas man senaak patika, bet vairs nee, jo es vairs nezinu kas ir mana dziive.

Shajaa dziivoklii ir noticis tik tik tik daudz. Es te esmu dziivojusi nevis vienu, bet simts gadus. Es to nevaru aprakstiit un taapeec man gribas raudaat.

Paarvaakshanaas atgaadina, ka tu esi kails un nieciigs bez savaam mantaam un bez savas istabas.

R arii ir diivainaa, distant noskanjojumaa. Vinjsh te ir dziivojis 10 gadus, bet uzstaaj, ka nejuut nekaadu sentimentalitaati. Bet gan jau ka kaut kas nav labi, jo vinjsh ir paarveerties.

Es nezinu kaa buus jaunajaa uukjii.. Ir lietas, kas man tur nepatiik, shkjiet smaceejoshas un klaustrofobiskas.

Es nezinu, cik viena es shajaa esmu.