It's almost as if, kad tu esi pieaugušais, tev iedod neizbēgami fucked up problēmu, un tad tev viņa ir jārisina. Tad tu drīksti pāris brīsniņus atpūsties, un tad dod nākamo. Tas reāli ir bandersnačs!

Ja tu negribi spēlēt, tad tu vari viens pats tupēt istabā, bet tad tavs uzdevums ir vāķīt depresuhu un dēmonus, kas ir equaly fucked up. Jo no vienas puses tā nav reāla problēma un tevi neviens neciena, bet dēmoni piš tik pat reāli. Līdzīgi kā miega paralīze - not lethal, but produces cortisol.

Ja tu piekrīti spēlēt, tev ir jāiet tautiņās un jāliec celis, jābūt trejdeviņi raibam klaunam un jābučo zābaks.

Un tad tu staigā tāds apkārt ar savu neķītro problēmas pauniņu. Tu jūti tās smagumu un kaunu, jo nepieņem, ka esi cilvēks, jo neesi pazemīgs.

Tu gribi būt tīriņš un dzer un slapsties un lūdzies, bet inerti neizbēdz un lavierē starp dzīvošanu un nedzīvošanu, kas ir apziņa un bezapziņa, viss ir dzīvošanas bezdibenīgās nokrāsas.

Kas ir tie cilvēki, kas dzīvo normālu dzīvi ar māju un ģimeni? All I see is little fires everywhere.

Mana dzīve ir nenormāla, kur viss notiek pa starpam, mežonīgi, aprauti, spontāni un patvaļīgā tumsā un gaismā.