Šodien, pēc mēneša klusuma, pirmo reizi runāju ar bosu. Darbs vērsies vaļā labākajā gadījumā tikai Jūlija vidū, bet reālistiski Augusta sākumā. Tas atzīmēs 8 mēnešus bez darba. No vienas puses tas ir wack + angst, bet no otras puses, viss ko es jebkad dzīvē biju vēlējusies ir nestrādāt bet pelnīt naudu. Viņš gan teica, ka visticamāk man samazinās naudu, kad furlough izbeigsies un ja biznesa apjomi nebūs atgriezušies normas robežās. So viss, kas tagad atliek ir gaidīt.

Bet ko es gaidu?

Es visu laiku gaidu, kad paliks labāk, un tikmēr neko nedaru, ko gribās. I'm too afraid to love you.. spacetime possibilities. Pat labi zinot, ka necessity is the mother of invention, and all life and creation. Kaut nu es būtu drosmīga un disciplinēta un beidzot spētu izdomāt, kādas lietas es tieši gribu darīt dzīvē. Vai ja ne kādas es gribu, tad kādas man vajag darīt. Why is all vague and murky, I want.. I need revelation!