Nezinu situāciju detaļās, bet no tā, ko raksti, tavs sīvums liekas visai saprotams. Tas ir traki, ja liekas, ka tuvam cilvēkam ir nodarīts pāri, bet viņš pats to nesaprot, un tad arī pašam grūti saprast, kā reaģēt - no vienas puses, gribas aizstāvēt tuvo cilvēku, bet, no otras puses, par to runājot, tu vari sajusties kā nesaticību veicinošs ļaundaris, un ir bailes, ka ar saviem iebildumiem var sāpināt vai atsvešināt tuvo cilvēku.

Viens variants, kā reaģēt, ja jums kopā ir jātusē, varētu būt pie labas izdevības it kā garāmejot pieminēt M par R slikto periodu un paskatīties, kā viņš reaģēs. Tas varētu visai labi liecināt par viņa attieksmi pret R un to, ko viņam nozīmē šī draudzība, un, kas zina, varbūt arī mudināt R par to aizdomāties. Tajā pašā laikā jārēķinās, ka, atkarībā no tā, kas M ir par fruktu, viņam, ja pats labi zina, ko darījis, varētu rasties zobs uz tevi, no kā jāuzmanās, ja R vēl aizvien uzskata M par savu draugu un kaut kādā mērā atrodas viņa ietekmē.

Jā, piņķerīga situācija, un var būt grūti saprast, kā būtu svētīgāk reaģēt. Man liekas, ka ir labi redzēt un atpazīt, ka tas, kas notiek, nav pareizi. Lai gan piedošana kaut kādā nozīmē ir mērķis, tas nenozīmē, ka nepareizības nevajadzētu pamanīt, galu galā kristieši ir aicināti būt ne tikai bez viltus kā baloži, bet arī gudri kā čūskas.