Kāpēc lai tas būtu šķērsām. I mean, īpaši ticīgiem cilvēkiem, cik esmu redzējis, ir aktīva iekšējā vajadzība kalpot -- tai ziņā, ka caur to ko viņi dara (kādu citu labā), justies vajadzīgiem un noderīgiem, un atzītiem.

Protams, vienmēr var šaubīties par to, vai konkrētā joma, kur mēs izpaužam savu spēju būt vajadzīgiem, ir tā vērta, bet pamatā jau atskaitot klīniskus gadījumus, nav nekāda vaina būt vajadzīgam, kur vien vēlies. Ja to novērtē (tātad tiec atzīts).

Tas savukārt, protams, nekādi neatslēdz vajadzību parūpēties par sevi un savām lietām, tā, lai nesanāk tiešām sevis izkalpināšana un fanātisms. Bet nu, ja nu nav nekā tāda, ko šausmīgi gribās pašam izdarīt priekš sevis longtermā, kur vienīgā atzinība būs no sevis paša, tad why not?

Izskatās vienīgi, ka vajadzība tikt atzītam netiek pilnībā apmierināta un ir bažas un uztraukumi. That seems to be a tricky one, but there are ways and means, too.