> Varbuut es gribu taisiit gjimeni un dariit sievishkjiigas / maajiigas lietas? Bet varbuut es negribu?

Te ir diemžēl tā lieta, ka tas ne vienmēr ir skaidri saprotams, pirms pamēģina. Bet kas ir diezgan skaidrs ir tas, ka pat, ja šķiet, ka grib un ir ar mieru mēģināt, pretī vajag tādu cilvēku, kas to diezgan definitely grib pats. Lai vismaz vienam no diviem nav par to jautājuma. Tas palīdz.

> Bet varbuut tas ir mans suutiijums un man nav izveeles?

Par to es būtu skeptisks. Drīzāk es teiktu tā, ka pieaugot bieži vien rodas (šaujiet mani, bet es teikšu -- instinktīva) vēlme par kaut ko rūpēties un būt par kaut ko atbildīgam. Tas tā kā mēdz sniegt gandarījumu par dzīvi.

Ģimene un bērni ir izplatīts šīs vēlmes apmierinājums, un, iespējams, ir kaut kā papildus smalki saķīmiķots mūsu organismos. Tas ir pietiekami izplatīts apmierinājums, lai būtu radušies stereotipi par to, kāda ir kura dzimuma "misija". Citiem vārdiem, tā ir viena no pirmajām lietām, ko ir vērts nočekot, ja nav skaidrības.

Bet tas nekādi neizslēdz, ka jebkuram cilvēkam var būt dajebkāds cits piepildītas un gandarītas dzīves modelis, kas neietver ģimeni. Tādu piemēru arī ir gana.