dazhreiz mani paarnjem visaptverosha sajuuta, ka visu saprotu, driizaak, ka viss ir galeeji pashsaprotams 'ka lietas un pasaules kaartiiba vienkaarshi notiek neatkariigi no veidiem un veidoliem debesskraapjem vai cilveeku dreebeem vai roku darbiibaam, vai laika' 
tad man shkjiet ka es izzuudu un laika nav un to domu var sajust kaa skudrinjas paar mugurkaulu, tad es juutos tik ljoti stipra kaa taa meitene no meistara un margaritas, kura beidzot atbriivojaas no visa un kaa ragana izlidoja pa logu paari nakts debesiim. tad man shkjiet ka tuuliit kaut kas burviigs notiks, es vareeshu ar domu speeku likt kaut kam notikt, bet vienmeer kaut kas pietruukst un viss izpleen, kljust smagneejs un smaceejoshs, kaa pamosties ielas viduu un mashiinas tikai brauc un cilveeki tikai iet, luksafori maina gaismu
simfonija: jeff buckley - grace
1 atziņa | teikt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}