Skarbs un tajā pašā laikā diezgan drosmīgs ieraksts, jo, man šķiet, nav nemaz tik viegli atzīt, ka tevi kaitina cilvēki, kuriem iet slikti.
Patiesībā man tas liekas ļoti grūts jautājums - ko darīt ar citu ciešanām. Man šķiet, ka pazīstu līdzīgu domu gaitu, bet tajā pašā laikā liekas, ka attieksme ir svārstīga - no vienas puses, attiecības starp mani un citiem ir neizbēgami asimetriskas. Citi vienmēr ir kaut kādā ziņā nepārvarami nepieejami, tāpēc liekas, ka nekad nevari zināt, kā otram ir. Varbūt liekas, ka otrs necenšas, bet varbūt, ka viņš tiešām nevar, varbūt viņš cieš tādā veidā, kādā es pat iedomāties nevaru, un mans spriedums ir nežēlīgs. Tajā pašā laikā, jā, ir kaut kāda robeža, pēc kuras konstatē, ka ir grūti just otram līdzi, pat ja gribētu. Jo, ja nespēj atpazīt vismaz kaut kādu atziņas aizmetni, ka citiem arī var būt līdzīgi, tad tas var ļoti izskatīties pēc narcisma. Es nezinu, kā to atrisināt, bet gribas cerēt, ka nav tikai divi varianti - vai nu gāzt savas ciešanas pār visu pasauli, vai arī turēt visu iekšā, lai saēd tevi pašu.