It kā jau liekas, ka sapnī cilvēkam vajadzētu būt tādām iespējām, kādu nav reālajā dzīvē, tieši tāpēc, ka tajā varētu izmēģināt kādu neierastu rīcības iespēju, neraizējoties par ilgtermiņa sekām. Bet nez kāpēc tas gandrīz nekad neizdodas – jo tu vai nu nezini, ka sapņo, vai arī sastingsti un pamosties, kad to saproti. Tas arī traucē izpētīt sapņa personu – to iespējams vienīgi atcerēties nomodā, visticamāk, jau pamatīgā apziņas sakārtojumā un pārveidojumā, jo pašā sapnī trūkst apzinātības, lai sāktu nodarboties ar pētniecību. Galu galā šķiet, ka nomoda “es” tiešām ir piemērotāks apzinātai iespēju izmantošanai, pat ja realitātē ir daudz visādu šķēršļu.

Tajā filmā man daudz kas likās interesants, bet laikam vislabāk patika tas, kā caur sapņiem parādīts, kā starp cilvēkiem var pastāvēt kaut kāda neizskaidrojama saikne pat tad, ja apstākļi reālajā pasaulē ne par ko tādu neliecina un šķiet pat visai nedraudzīgi. Tādā veidā parādās, ka ārējā, notikumu veidotā pasaule nav vienīgā realitāte.