Es jūtos kā milzonīga omniconsciousness viļņa galā. Es pēdējā laikā esmu diezgan daudz cīnījusies ar sašutumu, rūgtumu, negribīgumu integrēt šo šaušalīgo atklājumu un neziņas alķīmiju savā mazajā, mietpilsoniskajā dzīvītē. Es bieži eju pa ielu un domāju - kāpēc man tas viss ir jāzina. Bet tad es fantazēju, ka Dievs vienkārši grib, lai es viņam skatos sejā, to behold forevermore. Mans prāts plosās un mokās, kamēr šķiet viss, kas man jādara, lai ko un kā un kur tas arī nozīmētu, ir jāiztur šis agonijas un mīlestības skatiens no acs acī.
Es tik sirdīgi sapratu, ko Jungs rakstīja, kad pēc savas sirdstriekas metafiziskajām vīzijām, jutās, ka pasaule ir raupjš, smags cietums, kur katrs cilvēks ir vēl papildus ieslodzīts mazā kastē, un cik tas ir absurdi un skaudri. Kā gan var no cilvēka prasīt, lai viņš kosmisku apziņu nes savās mazajās, gaļīgajās rociņās. Tas šķiet kā Dievs tev atdotu redzi un tad izspļautu kā košleni piedrazotā vārtrūmē. Tu tur agonijā pulsē ar savu metafizisko prātu, kas ir šķērsojis neaptveramas laiktelpas un dimensiju ekspansijas, bet tagad ir totāli neiespējami saspiests galēji un gauži mazā, prastā matērijas piciņā, kam citi kāpj ar zoli virsū.
Bet mani nepamet sajūta, ka šis šaurais ieslodzījums ir salda, mīļa eiforija, precīzi dēļ tajā ietvertā plašuma-šaurības paradoksa. Ka cilvēks ir nevis košlenes piciņa, bet mūžīgi degoša dzirkstele. Ka pasaule ir vispateicīgākais fons un skatpunkts reizē. Ka atrast sevi aukstos dubļos un vērties uz karstu gaismu ir uncanny privilēģija. Man paliek pat žēl Dieviņu, ka viņš nekad pat nespētu piedzīvot un aptvert, kā ir būt maziņam, vājam cilvēkam, kurš var noplūkt floksi un ēst bumbieri, kautrīgi nosarkt vai justies mistiski pārpasaulīgs. Tas ir aptuveni, kā saules virsma nekad nevar sevi redzēt un piedzīvot, kā zeltaini kvēlojošu lodi, kas paceļas virs horizonta no jauna katru rītu; ja vien tā daļu sevis nepadara par horizontu un par skatītāju. Attiecīgi man, protams, nav pa īstam viņu žēl, kamēr man ir aizdomas, ka šī platforma un vērošana ir no viņa.
Tāpēc šķiet tik dabiski un likumsakarīgi, ka tāpat kā stādiņi tiecas uz sauli, cilvēkus tik pārpasaulīgi aizkustina un velk mīlestība - Dieva atspulgs. Tas cik ātri cilvēki iekvēlojas, aizsvilstas, aizdegas sajūtot mīlestības klātbūtni. Kā tā palīdz viņiem atcerēties un atgūt redzi.
Lai cik ieslodzīta košlenes piciņa kastē es taptu no rīta, gremdējoties šādā siltā un medainā zeltā, šovakar es jūtos diezgan svētlaimīgi.
Es tik sirdīgi sapratu, ko Jungs rakstīja, kad pēc savas sirdstriekas metafiziskajām vīzijām, jutās, ka pasaule ir raupjš, smags cietums, kur katrs cilvēks ir vēl papildus ieslodzīts mazā kastē, un cik tas ir absurdi un skaudri. Kā gan var no cilvēka prasīt, lai viņš kosmisku apziņu nes savās mazajās, gaļīgajās rociņās. Tas šķiet kā Dievs tev atdotu redzi un tad izspļautu kā košleni piedrazotā vārtrūmē. Tu tur agonijā pulsē ar savu metafizisko prātu, kas ir šķērsojis neaptveramas laiktelpas un dimensiju ekspansijas, bet tagad ir totāli neiespējami saspiests galēji un gauži mazā, prastā matērijas piciņā, kam citi kāpj ar zoli virsū.
Bet mani nepamet sajūta, ka šis šaurais ieslodzījums ir salda, mīļa eiforija, precīzi dēļ tajā ietvertā plašuma-šaurības paradoksa. Ka cilvēks ir nevis košlenes piciņa, bet mūžīgi degoša dzirkstele. Ka pasaule ir vispateicīgākais fons un skatpunkts reizē. Ka atrast sevi aukstos dubļos un vērties uz karstu gaismu ir uncanny privilēģija. Man paliek pat žēl Dieviņu, ka viņš nekad pat nespētu piedzīvot un aptvert, kā ir būt maziņam, vājam cilvēkam, kurš var noplūkt floksi un ēst bumbieri, kautrīgi nosarkt vai justies mistiski pārpasaulīgs. Tas ir aptuveni, kā saules virsma nekad nevar sevi redzēt un piedzīvot, kā zeltaini kvēlojošu lodi, kas paceļas virs horizonta no jauna katru rītu; ja vien tā daļu sevis nepadara par horizontu un par skatītāju. Attiecīgi man, protams, nav pa īstam viņu žēl, kamēr man ir aizdomas, ka šī platforma un vērošana ir no viņa.
Tāpēc šķiet tik dabiski un likumsakarīgi, ka tāpat kā stādiņi tiecas uz sauli, cilvēkus tik pārpasaulīgi aizkustina un velk mīlestība - Dieva atspulgs. Tas cik ātri cilvēki iekvēlojas, aizsvilstas, aizdegas sajūtot mīlestības klātbūtni. Kā tā palīdz viņiem atcerēties un atgūt redzi.
Lai cik ieslodzīta košlenes piciņa kastē es taptu no rīta, gremdējoties šādā siltā un medainā zeltā, šovakar es jūtos diezgan svētlaimīgi.
2 atziņas | teikt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}