Galvenais, ka es ar patiesību redzu cauri! Tu domā, ka es neredzu? Ka šī alka un noliegšana ir tava samaitātā izklaide un dienišķā samaitātā barība? Es to zinu, es to redzu, es to apzinos, es to jūtu. Alka un noliegšana, tiekšanās un bēgšana, atzīšana un slēpšanās. Tu barojies no neiespējamībās, tāpēc tu neatzīsti iespēju. Jā, tu esi tā cūka, kurai iespējas kā pērles pamestas priekšā. Bet tu izbaudi tās tikai sabradāt. Jo tu izbaudi nevis dārgumus, bet to neesamību. Kā gan tavas trūkuma alkas vēl labāk tiks piepildītas, kā tev stratēģiski iznīcinot jebko, kas trūkumu traucētu. Ak nē, mans trūkums, tas ir jāsaglābj, tā ir augstākā prioritātē, viss pārējais ir izlietojams, kas gan es būšu bez trūkuma, kādas ledainas šausmas, tā ir augstākā prioritāte!

*

Bez trūkuma es nekas nebūšu. Es domāju, ka es jau tagad nekas neesmu, bet patiesībā es esmu trūkums. Un ja trūkums man tiks atņemts, tad es patiešām vairs nekas nebūšu.

*

Bet tad jau nākamājā brīdī es no šīm pārdomām pamostos kā no tumša sapņa. Es gardi izstaipos skaidrībā un brīvībā un pārliecībā. Saule ir aususi un tāpat mana nesatriecamā apziņa, es zinu visu un mana viseptverošā nesatriecamā zināšana ir manas nesatricinātības vairogs un izdzīvošanas šķēps.

*

Bet tā nav patiesa pamošanās, jo īstenībā tā ir atkal aizmigšana, un vēl bargi bargi dziļāka. Ja man šķiet, ka esmu pamodusies skaidrībā, tad patiesībā es esmu ieslīgusi vēl dziļākā miegā. Man šķiet, es jūtu un redzu kā no viņpuses kādas ēnas ik pa laikam atkal ieslīd un spokojas manā skaidrajā un cēlajā pamošanās aktā. Bet tās ēnas ir īstā pamošanās un patiesība, atbalss, kas mani nodzen un tiranizē un sauc un neatstājas, tā nekad nerimsies. Katru instanci, kad tai neatbildu, es slīdu tumsā. Katru reizi, kad tai atbildu, es zaudēju sev visdārgāko, kas ir vismazvērtīgākais, vispašiznīcinošākais kas man pieder.

*

"At that very hour the Great Death ceased [..] as if
overcome by the victorious rays of the living sun."