21 August 2017 @ 05:17 pm
 
Es esmu sapratusi, cik patiešām vitāli svarīgi ir ieiet sevī iekšā un ieviest tur kārtību. Ja cilvēks to neizdara, tad viņa dvēsele, prāts, whatever - iekša, ir haoss, aizauguši brikšņi, izgāztuve, piekrauts pagrabs, aizkrāmēti bēniņi. Tas samilzums un nekārtība ir tik traki, ka, protams, tu negribi atrasties ar sevi vienatnē, lai uz to jāskatās, protams, pie kārtējās izdevības no tās sūdu bedres izskries kāda žurka, tieši mīļa cilvēka sejā, protams, pazūdot visam pārējam, tu jutīsies tāpat kā tie satriektie pīšļī, kas tev ir dvēselē.

Tāpēc katram cilvēkam ir ieteicams būt savas dvēseles arhitektam, pacietīgi sēdēt vienatnē un sakārtot savu iekšieni. Padarīt to plašu, skaistu un gaišu. Lai pat tad, kad viss apkārt sabrūk, ir kur iet. Un lai citiem ir kur iet pie tevis. Ja viņiem nav vietas pašiem savā dvēselē, bet ja tu savu dvēseli esi padarījis tik plašu un bagātīgu, kad tu pat tai vairs neredzi robežas, tad, protams, lūdzu nāciet visi ciemiņi, kas gribat, un šeit dzīvojiet un dzerat un ēdat un līksmojat.

Cilvēkam ir tāpēc ļoti svarīgi atrasties ar sevi klusumā, un tur rūpīgi sevi kārtot un radīt no iekšienes. Cilvēks to nevar izdarīt skrienot apkārt pa pasauli. Bet nē, es to rakstu, protams, tikai par sevi. Noteikti ir cilvēki, kas sevi veido skrienot apkārt pa pasauli. Un pat man, protams, ir svarīgi doties izlūkgājienos, lai savāktu materiālus, kas noder dvēseles iekārtošanai. Protams, cilvēka ķermenis un pasaule ir rīki dvēseles kopšanai. Cilvēkam pasaulē vajadzētu iet tikai tik daudz, lai sameklētu nepieciešamos materiālus. Un cilvēkam ķermeni ir jāuztur tik daudz, lai var spēkpilni doties šajās ekspedīcijās. Un cilvēks kopjot savu dvēseli, iekopj savu mazo dārziņu, kas uzreiz pasaules dārzu padara skaistāku, un tad varbūt kaimiņš redzējis tādu skaistu dārzu, arī savējā ienesīs vairāk rūpju.

Bet mana doma laikam ir šī - jo ilgāk laika tu pavadīsi savā dvēselē, un jo rūpīgāks būsi ar tās audzināšanu, jo mīļāka un mājīgāka tev tā kļūs. Un tad, ja pašam vairs nebūs ne māju ne mantu ne draugu, tad dvēsele būs bezgalīgs spēka avots, kas viru radīs no jauna. Tāds spēks pat vissausākajā tuksnesī uzburs brīnumu.

Vismaz es tā vēlos. Man tā jau mazliet ir. Tāpēc man šobrīd dzīvē ir tik viegli atsacīties no lietām un pieredzēm, ko es pirms vēl pieciem gadiem alku un izmisīgi gaidīju, vai vienkārši uzskatīju, ka es nevaru būt cilvēks bez tām. Tagad es noteikti domāju, ka es jau esmu cilvēks. Un es ticu, ka par cilvēku padara nevis pasaules apzināšana, bet tieši savas dvēseles apzināšana. Protams pasaulei ar dvēseli ir atgriezeniska saikne. Bet tā bija mana kļūda domāt, ka dvēsele ir vairāk atkarīga no pasaules nekā pasaule no dvēseles. Pasaulē var jebko izdarīt tikai caur dvēseli. Pasaule ir daudz vairāk atkarīga no dvēseles nekā otrādi.

Varbūt es īsti neticēju, ka man ir dvēsele. Protams, es vēlaizvien nezinu, ko es aprakstu, kad es aprakstu dvēseli un tās iekšieni. Bet es tikai domāju, ka, jo smalkāk es to spēšu aprakstīt izmantojot sapratni un valodu, kas man dotas, jo vairāk es to jutīšu, jo vairāk es spēšu ticēt, un jo vairāk es spēšu ticēt, jo vairāk es to jutīšu, un jo vairāk es to jutīšu, jo vairāk es to pieredzēšu, un tad es vairāk dzīvošu un būšu cilvēciskāka. Viss pārējais ir miegs vai nomoda sapņi.
 
 
( Post a new comment )
[info]methodrone on August 22nd, 2017 - 07:19 pm
And I think, the more you see your own soul, the more you recognise what other souls can be/ are. So basically jā, tā ir it kā iešana iekšā, bet tajā pašā laikā nākšana uz āru un saslēgšanās ar pasauli, caur savu iekšieni.
(Reply) (Parent) (Link)