"Tā [dvēsele] redz, ka tāda, kāda tā pati ir, tā būtu penījusi elli, bet tā vietā viņa tiek sodīta ar godību, tāpēc dvēsele nemitīgi slavē Dievu, un arī es tagad vēlētos Viņu slavēt. Slavēts esi Tu, mans Kungs, ka tādu netīru dubļu peļķi kā es Tu pārvērt pat ik dzidru ūdeni, ka tas der Tavam galdam! Esi slavēts, ak, eņģeļu prieks, par to, ka Tu vēlies paaugstināt tik zemisku tārpu!" ♡

Es vienkārši tik mežonīgi, psihiski rezonējos ar viņas pazemību un bijību. Līdz ko es sāku domāt par to, kas viss man dzīvē ir, un kāds tas ir brīnums, ka man tas ir un turpina būt, es gribu nolīst tik zemu, tik ļoti nozemoties un drebēt un trīcēt pateicībā un mokās. Sajūta, ka kaut kāds spēks tev krautin krauj tonām labvēlības blāķu virsū. Pār tevi izlej miljards svētību un mīlestības, un viss ko tu iespēj ir sašutušā neticībā izsamist.

*

Vēl es vakar noskatījos ♡Ido Portal - Just Move♡ (visi atveriet tagad ne vēlāk šo linku un skatieties arī jūs), es vairs nezinu, kas ir pasaule. Es noskatoties šo filmu, apstiprināju savas aizdomas, ka es dzīvoju cilindrā kas pārvietojas no punkta A uz punktu B, un nekad nenovirzās no ierindas, lai tikai netīšam nepiedzīvotu pasauli. Es knapi kustos, sēdēšana, iešana un skriešana nav kustēšanās. Vienīgais, ko es pavēlu savam ķermenim, ir izturēties pieklājīgi un savākti. Kamēr bērnībā mani sajūsmināja stundām dzīvoties pa kokiem, rāpot pa vagām tīrumā, no pasaules virsmām izdomāt šķēršļu joslas un tās pārvarēt, ripināties, locīties, lēkāt, stiepties, griezties, kūleņot. Tad tagad, es tikai sēžu, eju un skrienu, ļoti lēni, un pat to mēģinu darīt pēc iespējas smalkjūtīgāk. Es iedomājos, ka tā pat kā mēs lietojam un pasniedzam savu ķermeni, mēs lietojam un pasniedzam savu prātu. Ak, Ido Portal, vai gan tu neesi arī pravietis. Pēc filmas es naktī sapņoju, ka esmu tirkīzzilā pludmalē, un Ido man māca pareizi staigāt.