dzīve ir gan lejiņas, gan augšas, mēs te gribam lasīt visu ko.

pai, pai. es zinu, ka Tu centies uzturēt možu garu, stāstot sev, ka tā, kā ir, jau nav tik slikti, un ka tās pieredzes, pie kurām netiec, vienkārši nav Tev, utt, bet, mīļā sirds, tas tukšums ir vienkārši spot-on depresijas simptomi. un Tev nav ar šo jāsamierinās. es arī kādreiz domāju, ka tikmēr, kamēr gluži negribas iet nomirt, viss ir kārtībā un jāpieņem kā vienkārši dzīves realitāte, bet tagad es saprotu, ka tas bija tāpēc, ka man nebija pieredzes, kas ļautu domāt, ka var būt tādā veidā citādāk.

varbūt ir vērts aiziet arī paskatīties kaut kādus hormonu līmeņus, arī tur var būt lietas, kas ietekmē, authenticity zinās labāk, bet man uzreiz nāk prātā, piemēram, vairogdziedzeris. vēl man arī žēl, ka Tu tik ātri pameti terapiju, kas, protams, ir Tava brīva izvēle, un ir arī iespējams, ka jums ar konkrēto speciālisti tāpat nebūtu bijis pa ceļam, bet tas laiks bija tik īss, ka es šaubos, ka jūs pat tā īsti iepazināties.