its ok, es par to gribu runāt. es ļoti labi iepazinu šo slimību, kopš 12 gadu vecuma sekoju krīzēm, fāzēm un bezceriem. tas joprojām visu laiku uzpeld, lai arī pagājuši jau 6 gadi kopš nāves.
kā sīkajai man bija kauns, pēc tam drausmīgi žēl, tad mēģinājām visādi risināt, nu, tā ka viss notika atskaitē pret viņu. tad es vnk braucu prom, jo nevarēju izturēt. viņš nedarīja pašeni tikai, lai mūs nesāpinatu, un pilnīgi skaidri spēja runāt par to, ka šī turēšanās pie dzīvības ir bezjēdzīga. utt. un es vnk mēģinu sev nepielaist un ceru, ka nepielaidīšu šādu stāvokli, lai gan pārdzīvojumu brīžos jūtu līdzību ar pazīstamajām slimības izpausmēm.