Nereti tādas lietas atpazīstu tikai retrospektā. Manuprāt, ir labi paļauties tūlītējajai pieredzei. Dzīve ārpus kaut kādas jau sen uzrakstītas naratīvas šķiet tik... pārsteidzoša.
Dažreiz mēs arī saprotam, ka naratīvas kaut kādā mērā varam rakstīt arī mēs paši. Bet tas parasti ir labs komandas darbs.
Nekad neesmu spējis iejusties komandās. Jau kopš bērnības sporta nodarbībās. Visi apkārt skrutinizē katru tavu personības akcentiņu, lai tikai tas vairāk līdzinātos visās normās pieņemtajam. Nu, akcents ir tikai kā piemērs :)
Dažreiz arī tā sinhronicitāte ir tieši pašā sejā. Mēģinu pret to izturēties vēsi, jo apkārt jau neviens to tāpat nesapratīs tā kā tu to dotajā brīdī piedzīvo. Mēs dzīvojam uz savām salām, bet valoda ir kā kaut kāds elements, kurš palīdz pārvietoties no vienas uz otru. Tie, kuri runā līdzīgā veidā, atrod arī līdzīgus uzskatus, kaut nepārprotami ir arī tādi jēdzieni, kas sniedzās cauri visām valodas barjerām.