ja Tu sāktu iet terapijā, Tev visticamāk agrāk vai vēlāk tieši tāpat nāktu raudiens. un nebūtu ko teikt, līdz brīdim, kad būtu, un tad atkal nebūtu, un tā uz riņķi.

es pirmos pāris mēnešus raudāju burtiski katru reizi. un, jā, būtu laiks, kurā Tu justos "sliktāk" - jo tiktu šķetinātas lietas, no kurām ilgi esi novērsusies. turklāt, ja esi sapratusi bērnību, nu, tas nenozīmē, ka nav vairs nekā cita, un ka Tu vienmēr saprotu Mi, kā tas Tevi ietekmē šobrīd - jo tas bieži ir cēlonis tām neizskaidrojamajām mokām, ar kurām mēdzam sastapties. man arī likās muļķīgi un atsvešināti, stāstot par savu bērnību, bet es arī saprotu, ka tas bija, pirmkārt, vajadzīgs terapeitei kā mans fons, otrkārt, palīdzēja man tomēr salikt kopā to "stāstu par sevi", kuru es esmu izstāstījusi sev. es joprojām laiku pa laikam pēkšņi terapijā atrodu kādas sakarības, par kurām iepriekš nebiju iedomājusies - lai gan es uzskatu, ka esmu diezgan pašreflektīva un vērīga. katrā ziņā, ja Tev šobrīd ir gana daudz naudas un pacietības, tad es noteikti stipri atbalstu terapeita atrašanu, jo no sadarbības ar labu terapeitu Tu vari tikai iegūt. pat pilnīgi veseliem un stabiliem cilvēkiem šāda sadarbība mēdz noderēt.