ak, ģimenes sāpes un nepārvarētas traumas, kuras jāprojicē uz visu tautu, tad, lūk, no kurienes tev permanentais aizvainojums pret tautu, ģimeni un visu pārējo jēgnesošo. tā laikam ir visiem progresīvajiem cīnītājiem, tas sevišķi cibā vērojams - cibas progresīvās pārliecības visbiežāk izriet no nepārvarēta, neizauguša naida vai aizvainojuma pret ģimeni un tuviniekiem, neizdziedēta teen angst, kurš pēc tam tiek racionalizēts un gudros skolotu ļaužu vārdos izrotāts un ietērpts. kad šī, pati tuvākā saite - ģimeniskais, tēvs māte - rādās apšaubāmā gaismā, tad, protams, visas pārējās saites arī ir aizdomīgas, sāpīgas un aizvainojošas, līdz ar to jāsludina mūžīgais "es pats, tik es pats, neko nevajag klausīties, jātic sev pašam" evanģēlijs.

kaut gan patiesās reliģiozitātes pirmais punkts neizbēgami ved cauri visdziļāko neuzticību iedomātajam "sev pašam", sevī, kur cilvēks ir ienaidnieks pats sev un karā ar sevi