un cilvēkam nav dieva perspektīvas, cilvēks nevar sevi izņemt ārpus pasaules, laika, miesas un visa pārējā. tiesa, dieva perspektīva nav nekāda bezgalīga neitralitāte, bezpersoniskā objektivitāte utml, dievs atzīst, ka "x ir labs" un nosoda ļaunumu pasaulē. lai ļaunumu nosodītu, piemēram, noslepkavošanu, tas ir vispirms jāatzīst, jāidentificē. tāpat - nav nekāda vidusceļa, sintēzes starp paramilitāristiem vai iekarotājiem, kas ielaužas tavā ciemā, ciema sievietes un apšauj bērnus. relatīvisms, protams, izklausās saldi, mīļi un apcerīgi. bet visa pasaule un īstenība turās tieši uz šīs konstantes, aksiomas - reālas izvēles starp reāli ļauno un reāli labo, vai nu/vai arī. patiesība sāp, ar to nav iespējama nekāda sintēze, nav sintēzes starp patiesību un meliem