šis ir grūti. man reizēm ir bijis tā, ka šķiet, ka nav nekā, kas varētu satricināt, bet tad notiek tādas, it kā triviālas lietas - kāds pateica kko sliktu un tad es atklāju, ka i'm not that calm after all. ja tas notiek ar citiem, ir vieglāk to saskatīt kā tikai 'ego spēlītes' etc, bet pats sev tu esi kā tas 'caurais spainis', kuram nav apakšas un visādi attaisnojumi tur vienk pazūd un aizplūst, bet sevis apšaubīšana un vainas apziņa joprojām paliek. bet - piekrītu, ka nav iespējams aizmaldīties pavisam, izvēle ir vienmēr, tāpat kā katru dienu lec saule, katru reizi var sākt no jauna.