angļu valoda - it sevišķi pēckara amerikāņu zīmē (jo mēs visi pārsvarā esam auguši amerikāņu angļu valodas dominētā pasaulē) ir funkcionāla un pragmatiska (daudz vairāk kā latīņu savulaik), that's the catch, no tā arī slīdēšanas un viegluma sajūta, ne velti 19. gs. amerikāņu nacionālais filozofijas virziens (lv to savulaik trāpīgi noformulēja - "darbadienas filozofija") ir pragmatisms, un ne velti pēckara periodā valodas un analītiskās filozofijas absolūtais uzsvars viņiem. pat poētiskā valoda viņiem ir citādāka nekā angļiem, sk. Vitmenu. bet man ir svarīgi, lai valoda aizķeras, reizēm tas notiek cita veida angļu valodā, piemēram, lasot Miltonu - tas ir gandrīz kā lasīt vāciski, bet atkal, gramatikas specifika primāri ietekmē plūdumu, ritmu, kustību, līdz ar to slīdēšana, taču ar dīvainu zvārošanos, stuttering.

tur tā lieta, ka angļu valoda, pretstatā latviešu, latīņu vai krievu, gramatiskajā ziņā ir ļoti statiska, ļoti, tā teikt, "cieta" gramatika, mazas elastīguma iespējas. tam ir plusi, ir mīnusi