man visu laiku ir aizdomas, ka apziņa ielīst no kosmosa, aizķeras matērijas mezglos un rada subjektivitātes ilūziju. kad skatos dzīvnieku acīs, man ir tāda pati sajūta - ka pretī vairāk raugās kosmoss, nevis partikulārais radījums.
man atkal shkjiet, ka apzinja rada kosmosu un lapsu un cilveeku, un praatu, un ja cilveeks maak izsleegt praatu, tad vinjsh dzird/juut kaa apzinja (primordial interiority/exteriority) klusi skan un komunicee gan iekshaa gan aarpusee.