kam šos afektus? sacīt, lūgt pasaulei "esi maģiska", kamēr viņa daudznozīmīgi klusē

ne prieksh kam. viss vienkaarshi taa ir. sheit ir nulle vietas diskusijai. man shkjiet, ka nav palicis pasulee nekas par ko diskuteet, jo diskusija savaa veidaa ir katarse, bet tuvaak apluukojot jebkuru domu konfliktu - viss vienkaarshi taa ir.

šis labi - "diskusija ir katarse". tieši tā, pasaule mūsu priekšā ir izmesta kā kosmiski kauliņi, un viena no labākajām relācijām pret šo situāciju - atrasties jautājumā, viss vienkārši ir, un tomēr mans jautājums kā afekts.
un ja netālu citi cilvēki, tad pasaule kļūst par it kā starp mums iesviestu strīdus ābolu, diskusiju objektu. ko vēl prasīt? vai tad ir kāda diskusija, kura būtu izsmēlusies un noslēgusies?

nekas nav nosleedzies, bet dazhreiz tas shkjiet kaa netaisniigs pienaakums buut starpniekam un muuzhiigai jautaajuma ziimei, muuzhiigam afektam, muuzhiigam flux. dazhreiz tas shkjiet sveetiigi, bet varbuut ne pietiekami biezhi.

saprotami,mgeibās reizēm to slēgtai un iekurinātai telpai (pasaulei) raksturīgo siltumu, pārskatāmību un pasargātības sajūtu attiecībā pret tur, ārpusē esošo tumsu un vilkiem

jaa, taa sajuuta/apzinjas staavoklis ir tik patvaljiigs un ne paredzams ne noturams, veel aizvien nesaprasts lielums, kas taapat kaa viss paareejais, ko nevar kontroleet bet tikai gaidiit un apbriinot, daljai cilveeku speej iedvest vairaak angst nekaa bijiibu.