Man esot jaunai shkjita, ka kaads, kaut kas vienmeer klausaas. Manas domas un dusmas un visus eksistenciaalos nihilismus. Bet tagad es saprotu, ka es runaaju tikai ar sevi, ka nav neviena un nekaa kam ruupeetu man pieraadiit preteejo. Es varu domaat un rakstiit cik uziet par to, kaa man saap sirds un cik dziive ir neizturama, kjeceriigi ticot, ka tas ir mans attaisnojums to nedziivot normaalos veidos. Bet iisteniiba ir taada, ka nav nekaa, un es varu dariit jebko un viss viens. Viss kas ir iists ir laiks, kas leeni iztek, bet aatraak nekaa es to izjuutu.
Taapeec es iisti neuzskatu, ka vispaar ir jeegas censties dziivot airaujoshi, visi mirst un es nomirshu, un viss ir pohuj. Vieniigais, kas cilveekiem liek par to visu iespringt ir iluuzija, ka kaadam kaut kur par vinjiem bezgaliigi un bez nosaciijumiem nav pohuj. Bet jebkaada ruupeeshana par citiem ir tikai un vieniigi egoistiska. Shaadas iluuzijas paliidz cilveecei izdziivot un ir biologjiski, evoluucijas radiitas. Cik pretiigi, man laikam atkal saaksies panikas leekme.