nopirku mandelju kruasaanu un pasaules vislielaako kapuchiino kruuzi, apseedos pie liela galda uz diivaana un saaku mekleet darbus Londonaa. one thing lead to another, un tagad skatos visaadus scholarships and stuffs prieksh filozofijas studijaam un tamliidziigas lietas. jaa, man shkjiet tas, ko es dziivee visvairaak veelos ir buut filozofijas skolotaaja. sirds veelas to, ko sirds veelas. skatoties visus tos darbu piedaavaajumus, man gribas paniski smieties un iekjerties sev matos, un man leenaam zhnjaudzas sirds. tas ir kaa kad spriidiitim pirkstaa duura adatu un tecinaaja asintinjas. vai tieshaam cilveeki piesakaas darbos, vai tieshaam vinji izjuut motivaaciju tur atrasties pieklaajiigaas dreebees iztapinoties vai taisot praata trikus? nee, tas jau ir normaali, es iisteniibaa apbriinoju cilveekus, kas straadaa dinamiskos un corporate un taados darbos, jo no manas tragjiskaas perspektiivas skatoties, jebkura ikdienishkja darbiiba paredz dramatisku emocionaalu piepuuli. varbuut tie cilveeki to neizjuut, vai izjuut un domaa, ka tas ir normaali. es savukaart nedomaaju, ka emocionaala piepuule ir normaala, un es veelos dariit lietas, kas manu emocionaalo piepuuli atbriivo. emocionaala pieuule rodas no mentaalas piepuules, un mentaala piepule rodas no neatshkjetinaatiem paradoksiem un formuleejumu truukumiem. es domaju, ka piepuule sev motiveejoshu meerkji sasniegshanai ir varbuut kaut kas preteejs piepuulei, tas ir kaa anti-piepuule, bet es to te tagad veel nevaru noformuleet. es vienkaarshi meegjinu sevi pierunaat. es negribu sevi piespiest, bet pierunaat. pierunaashana ir kaa sakaartoshana prieksh taa, lai vieglaak manevreet, taa ir kruumu un brikshnju izcirshana. dazhi cilveeki dara lietas, bet man gribas redzeet ko es daru. man vienmeer ir bail, ka es nestraadaaju pietiekami smagi, un ka kaadu dienu man tas atmaksaasies.