Es nedomaaju, ka es jebkad jebkad buushu laimiiga. Es zinu ka es taa esmu domaajusi ieprieksh vairaakas reizes, bet es ar katru reizi to saprotu veel kirstaalskaidraak un speejaak. Es redzu visas ziimes. Es redzu un es juutu un es apzinos. Un man tas shkjiet tik shokeejoshi un skumji. Jo uzaugot katram cilveekam shkjiet, ka lai arii vinjsh ir varbuut mazliet diivains un viens, ka vinjsh ietilpst kaadaas normaas, un ka ir vinjam liidziigi. Bet laiks ripinaas kaa izbirushas peerliites, un ar katru laika peerliiti, kas aziripinaas, es palieku nabagaaka un vientuljaaka. Aizripinaas laiks un civleeki un ceriibas un jeega.

Mans kjermenis leeni un mieriigi atrodas starp cilveeku kopumu, kameer kaut kaadas vaaras dveeseles shkjipsninjas, nevienam nenojaushot, un nogurushas praata acis, leeni dreifee un pazuud un aizgriezhas projaam neeksisteejoshos pagaatnes saulrietos.
Kas es esmu!? Kaadeelj man turpinaaties, lai tik rupji izbeigtos tik driiz ar tik saaposhu un nabadziigu dveeseli? Varbuut es esmu veel bezjeedziigaaks par vientuljiem kosmosa akmenjiem?