viena no tragjiski skumjaakajaam sajuutaam man vienmeer ir raisiijusies tajos briizhos, kad esmu nonaakusi tur kur ir aizkustinoshi skaisti, kur viss ir ideaali un savaa vietaa, kur var izjust bezgaliigu kopumu, jo viss ir savaa vietaa un iederiigs, viss ir ideaala ainava, visi siikuminji visas siikaas skudrinjas un kocinji ir piesaatinaati ar miilju piederiibas un iederiibas burvestiibu. tajos briizhos, kaa jau vienmeer iesprostots savaa mazajaa cilveeka galvaskausaa, es sajuutos visizoleetaak. ir visskumjaak sajusties izoleetam no kaut kaa bezgaliigi skaista un piesaatinaata. shaadu cilveeka kjermenja un praata izoleetiibu ir daudz vieglaak pienjemt visaadaas taadaas chuhnjaas kaa pilseeta vai ikdiena vai rutiina vai jebkursh cits vasnskarains variants.
bet kad tu staavi mezha viduu vai pie juuras vai kaut vai kaartiigas istabas mieriigaa klusajaa dabaa viss ir tik monoliitiski burviigs, ka tu peekshnji esi viens pret vienu, un tu esi tas liekais un izoleetais melnais krikums, kam uz to visu ir janaoraugaas, un tu nevari ar to sapluust, jo tu esi atsevishkjs, ieslodziits savaa galvaskausaa, ar piekabinaatu rumpi un locekjljiem. tu vari sho skaistumu sajust, smarzhot, pagarshot, dzirdeet un redzeet, bet tu nekad nebuusi daljinja no shaada skaistuma, jo tu to tikai pasiivi uztver. tu ar vinju mijiedarbojies, bet tikuntaa tu esi tikai siiks krikums, kas visu redz bet nekad nav viss.
bet tas viss ir normaali. ar laiku tu apradinies, un speej kaut cik paarvareet sho shkjeermo izmisumu un skumjas, kas paarnjem skatoties saulrietus vai pohuj ko citu.

bet tad, kad shaadas elpu aizgraabjoshas apburoshaas ainavas un briizhi ienjem kaada cita cilveeka veidolu, tad ir simtsreiz tragjiskaak, un es gaidu to briidi, kas es apradiishu vai iemaaciishos pienjemt vai vispaar aptvert shaadas neeertas un izmisumu raisoshas situaacijas, kad gribas kaut kaa velnsvinjzinkaa metafiziski buut daljai no taada skaista cilveeka, iekaapt vinja atomos un staigaat liidzi. shaadas skumjas un drausmas ir multidimensionaalas, un atshkjiriibaa no statiskaam ainavaam ar katru jaunu vaardu vai darbiibu gjeneree visshausmiigaakos emocionaalos moku kambarus, ar asinju nolaishanu tieshi no sirds.

kaapeec es esmu siiks izoleets krikums? vai kaads barojas uz manaam sirds emocionaalajaam exhiliraacijaam un mokaam? kaapeec katrs atsevishkjs cilveeks sev neko daudz nenoziimee, bet tie energjeetiskie un sajuutu pavedieni, kas rodas starp cilveekiem shkjiet tik dramatiski un mistiski?

un kur lai es eju kaa krikums? vai varbuut visa pasaule ir taadas mazas un lielas bumbinjas ieslodziitas viena otraa? man ir auksti un skumji un laiks iet uz priekshu.