kādā veidā uzticēšanās un slēptu ļaunu nodomu nesaskatīšana visādās lietās ir uzskatīšana, ka kāds ir kaut ko parādā? cilvēki VISU citu uzvedību un izturēšanos iztulko pēc saviem ieskatiem - tas ir, balstoties tajā frame of reference, kas viņiem ir, tāpat kā ar galvas kratīšanu vai pamāšanu, kas mums liekas pašsaprotams nē/jā, bet bulgārijā(?) ir otrādi. protams, noteikti ir situācijas, kurās tiek apzināti vai pusapzināti izvēlēts viens no variantiem, kurš pašam šķiet pievilcīgāks, bet tas nedod nekādu iemeslu vispārināt, ka, tātad, mums visiem visu laiku jātur citi aizdomās un jebkura vilšanās ir paša vaina, jo tā vienkārši nav. jā, es piekrītu, ka vajag sevi cienīt un izvairīties no pāridarījumiem, kad tas ir iespējams, bet nevajag jau tāpēc aiziet ekstrēmos un teikt, ka tad pie katras sīkākās šaubu ēnas uzreiz visam jāatmet ar roku un jādzīvo izolācijā, aizdomīgumā un remdenumā.