es negribu ljaut, lai citi straujie un virspuseejie cilveeki manaam dveeseles stiigaam liek justies muljkjiigaam.
man rodas taads visaptveroshs naids pret pieaugusho pasauli ar katru jaunu reizi, kad es atskaarstu, ko man taa nodariijusi. es no sirds ieniistu visus tos viirieshus uzvalkos, kas savos pusdienu paartraukumos staav pie augstaam ofisu eekaam ar sviestmaizi, sauleneem, cigareti un runaa pa mobiilo telefonu. es ieniistu visus aktiivos cilveekus, kas dara lietas prieksh cilveekiem un nekad negremdeejas dveeseles mijkreeslii. es ieniistu arii visas stulbaas sievietes, kas augstpapeeshu kurpees skrien ar koferiishiem rokaas saartiem vaigiem, lai kalpotu visaadiem bagaatiem viirieshiem. aklas vistas un zombiji juus visi esat.

es tik ilgi un biezhi saaku aizmirst un pamest savas dveeseles stiigas un visu, kas man ir daargs. justies kaa mazam skumjam klaunam tikai taapeec ka tev ir dveeseles stiigas.

es jau gadiem dziivoju staavot durvju starpaa. nav nekaada konstruktiiva risinaajuma.

un visvairaak es ieniistu tos cilveekus, kas ierodas tavaa dziivee un saak uz tevis opereet, un tev saciit, kas tev ir iekshaa, vinji domaa ka visu redz ar savaam hipiju brilleem, bet ko gan vinji juut.

es nespeeju kontakteeties ar cilveekiem, kas neko nejuut.