man ljoti patiik laikapstaaklji, kas simpatizee manam garstaavoklim. shoriit iegaaju virtuvee, atveeru balkona durvis lai iznestu atkritumu maisinju, un izejot uz balkona mani paarnjeema raams pussilts pusveess gaiss, neviena saules stara, neviena veesminja. taads patiikams stagneejoshs riita svaigums, kas ir mazliet silts, mieriigs.
kopsh es salasiijos par cognitive delay, kaa cilveeku apzinja piesleedzas izveeleem tad, kad smadzenees jau sabildapo kaut kaads readiness potential, man negribas neko vairs uz shiis planeetas dariit. man no zila gaisa uz riitdienu ir jaauzraksta 2500 vaardu eseja, un pirmdien jaaiesniedz disertaacija, kas man ir kaadi 14000 nenoreduceeti, neiesieti vaardi, plus man riebjas ka tuuliit buus maijs, tad jau praktiski vasara ir beigusies, plus es vairs neko nezinu un nesaprotu un man shkjiet ka es tuvojos kaut kaadam meerinjam, kas man atkal nemaniiti pasliidees garaam un es turpinaashu ruugtu oblivious existenci.