Lasīju šo visu un atcerējos vienu dzejoli. To, savukārt, lasīju vēl pusaudzības gados kādā no tīņu žurnāliem, autors vai autore bija, šķiet, mītiska persona, kas slēpās aiz viena no alfabēta burtiem.

Ceļa rādītāju nav.
Domu labirintos,
Vēloties izeju atrast,
Vēl dziļāk apmaldījos.
Šķiet, visi tilti nodedzināti
Un dzīvei zudusi jēga.
Tieši tuvākie cilvēki
Ber sāli manās rētās.
Varbūt labu vēlot,
Tie ravē manas domas;
Manu nabaga ego nezālēm līdzi
Izsviež atkritumos.

Var būt pārlieku pusadziski un tādā garā, bet tika trigerots.