bet man liekas, ka visums vienmēr ir bijis, ir, un būs. tukšums un nekas ir pārāk ideāls stāvoklis, lai būtu pa īstam.
oi, ir bijis gods pat pazīt vairākus tādus.
iedomājos, Kafka raksta, ka visas pasaules nelaimes ir radušās un rodas no tā, ka cilvēki ir priekšlaicīgi atkāpušies no metodes. man liekas, patiess ir tāds, kas pat pie vislielākās spriedzes un neiespējamībām savā pārliecībā un dedzībā noturās vismaz līdz piecām minūtēm pirms pusnakts, neatkāpjoties, nesākot kaulēties, un ja viņš iztur līdz pusnaktij, tad viņš ir ļoti patiess. un te var saukt gan pozitīvus piemērus, gan negatīvus piemērus.

piemēram, iepriekšējā vietā, kur mācījos, kursā bija viena meitene, kurai folkloristika ir neatraujams dzīvesveids, visādas ekspedīcijas, vienmēr līdzi diktafons, izzinātgriba, konferences, dedzība, pasaku stāstīšana, spīts, dziedāšana, tautiskums, maizes cepšana, īstas lietas un tam visam pa virsu - apjausma par dziļu mieru un pašpietiekamība, protams, ir savi pūcīgie mirkļi, bet mani nekad nav pametusi sajūta, ka viņa bija 'patiesi' laimīgs cilvēks, kam laime slēpjas nevis kaut kādās lietās, kas to nodrošinātu, bet vienkārši attieksmē pret dzīvi vispār. man liekas, tas ir down to the basics, pat Aristoteļa ētikā, ka laime, kas balstās uz objektiem, ir zemāka par laimi, kas ir pašmērķīga, dzīvota, praktizēta.