06 March 2013 @ 04:41 pm
 
laime ir tad, kad divas vismaz, vai variaakas patiikamas lietas ir sev pieejamas reizee. es to nemaaku labi uzrakstiit tikai.
es shodien klausos Raienu Adamsu, lasu Virdzhiinijas Vuulfas dienasgraamatas ierakstus, dzeru lielisku kafiju un leenaam rakstu teezi. un lai arii man kaut kur pakausha smadzenju daivaa ir siiki uztraukuma un skumju zirnekliishi, ir panaakts mazs prieciiguma liidzsvars.
 
 
simfonija: ryan adams - lucky now
 
 
( Post a new comment )
[info]kirkegors on March 6th, 2013 - 09:55 pm
bet man liekas, ka visums vienmēr ir bijis, ir, un būs. tukšums un nekas ir pārāk ideāls stāvoklis, lai būtu pa īstam.
oi, ir bijis gods pat pazīt vairākus tādus.
iedomājos, Kafka raksta, ka visas pasaules nelaimes ir radušās un rodas no tā, ka cilvēki ir priekšlaicīgi atkāpušies no metodes. man liekas, patiess ir tāds, kas pat pie vislielākās spriedzes un neiespējamībām savā pārliecībā un dedzībā noturās vismaz līdz piecām minūtēm pirms pusnakts, neatkāpjoties, nesākot kaulēties, un ja viņš iztur līdz pusnaktij, tad viņš ir ļoti patiess. un te var saukt gan pozitīvus piemērus, gan negatīvus piemērus.

piemēram, iepriekšējā vietā, kur mācījos, kursā bija viena meitene, kurai folkloristika ir neatraujams dzīvesveids, visādas ekspedīcijas, vienmēr līdzi diktafons, izzinātgriba, konferences, dedzība, pasaku stāstīšana, spīts, dziedāšana, tautiskums, maizes cepšana, īstas lietas un tam visam pa virsu - apjausma par dziļu mieru un pašpietiekamība, protams, ir savi pūcīgie mirkļi, bet mani nekad nav pametusi sajūta, ka viņa bija 'patiesi' laimīgs cilvēks, kam laime slēpjas nevis kaut kādās lietās, kas to nodrošinātu, bet vienkārši attieksmē pret dzīvi vispār. man liekas, tas ir down to the basics, pat Aristoteļa ētikā, ka laime, kas balstās uz objektiem, ir zemāka par laimi, kas ir pašmērķīga, dzīvota, praktizēta.
(Reply) (Parent) (Link)