es vairs nevaru buut nesagatavojusies. man ir jaaizdomaa saraksts ar pieklaajiibas fraazeem, ko teikt ne pie kaa vainiigiem cilveekiem, kas nezina un nesaprot mani.

kaa jau katru pavasari, it sevishkji sestdienas pavasaros, es naaku no darba maajaas un ir saulaina peecpusdiena, mirkli pirms lielaa karstuma un augshanas spraadziena, kas ir pavasaris. pagaidaam veel araa ir maigs un leens, saule un gaiss, koki, kaili. man ljoti gribeejaas aizbraukt ar autobusu uz vecaa rajona parku, un taa kaa vecajos laikos pirms kaada gada, iet apkaart parkam, skatiities debesiis un uz kokiem, un klausiities grimes. bet es nodomaaju, ka, ko tad es viena tur staigaashu kaa taada lose, atkal riesiisies aciis asaras, un ruugtums kaaps kaklaa.
taapeec es nopirku rupjmaizi, gurkji un viinogas un shardonee, un seedeeshu zem segas gultaa, klausiishos grimes, un varbuut ierakstiishu kaut ko dienasgraamataa par zeeniem.

man tas shkjiet netaisniigi, ka visas paareejaas meitenes var iet ar zeeniem uz kompaanijas dzeerieniem, bet es nevaru, jo visi zeeni domaa ka tas buus viennoziimiigs randinjsh. es veelaizvien nemaaku draudzeeties ar zeeniem, vai vinji ar mani, bet visticamaak es ar vinjiem.

mani dazhreiz interesee, vai daudziem cilveekiem ir taa, ka tas ko vinjiem visvairaak gribas, ir visdrausmiigaakais, ko vinji vareetu izdariit.

man atkal ir taa absurdaa sajuuta, ka es sistemaatiski lauzhos galeejos brikshnjos, prom no visa, kas bija paredzeets un skaidrs un labs.