pai, pai, zvēriņ. bet šitā pateikt jau ir liels solis, parasti tādas atklātas sāpju izkliegšanas ātrāk vai vēlāk noved pie katarses, un paveras gaisma no mākoņiem, un kļūst labāk. plus, 24 gados iet uni ir gluži normāli, manai mammai ir 49 gadi un viņa tikai tagad mācās maģistrus (nu, labi, padomju laikos vnk diplomā nebija nodalīts laikam, bet pofig). the thing is, ļoti daudz kas šai dzīvē jau ir atkarīgs tikai no tā, kā Tu to interpretē, un Tu no šīm dusmām laika gaitā vari ar apzinātu sublimācijas darbu nonākt labākā vietā. protams, šis droši vien nav diez ko daudz vērts Tev, bet es ticu, ka visi cilvēki var atrast veidus kā būt laimīgi, vienkārši dažiem vajag ilgāku laiku vai palīdzību. Tu neesi apsvērusi iet par visām šīm lietām aprunāties ar kādu profesionāli? tas vienkārši varētu palīdzēt pašai sakārtot domas un saprast, no kurienes visas šīs lietas - dusmas, sastingšana utt- rodas, protams, nebūtu viegli to izrisināt, right, bet tas varbūt ilgtermiņā būtu patīkamāk, nekā dzīvot tādā frustrācijā. pat ja no kādas puses šādas ciešanas var likties pelnītas/stilīgas/vienkāršākas/perversu baudu radošas. jo ir taču tā otra puse, un tur var nokļūt!