Man šķiet morāles likumi nestrādā sabojātā sabiedrībā, jo tad tiem jāatbalsta tieši to, pret ko tie iestājas. Vai arī viņi tieši strādā, bet vienkārši neviens vēl nav gatavs tai vētrai, kam jāiestājas pirms miera. Vai mēs esam pārpratuši mācības, vai arī esam skopi tās izpildot? Varbūt ļaut baisajam vilnim sevi stumt maliņā un klusā pasaulīguma nebūtībā, kas izrādīsies patiesā būtība, kad viss būs norimis, izklājies un redzams. Varbūt iesaistīšanās pasaulīgumā ir būtības trūkuma kompensācija? Un tikmēr kamēr šādā kļūdā dzīvo, tikmēr būs jādreb un jāraud, dabiski.

Vai var būt kas skaidrāks un tīrāks par tieši mazas dzīves dzīvošanu? Runāšanu tikai ar saviem mīļājiem? Par pieticību? Par iešanu dziļumā nevis tālumā? Jo tālāk tu iesi jo vairāk attālināsies projām no avota.

Ja ej, tad ej tālumā ar nolūku atgriezties mājās.

You're either aiming at Christ, or something lesser.

Man reāli ir bail, ka ja Džordans Pītersons tūlīt nepievērsīsies Dievam, tad viņš izdarīs pašnāvību.

Jo nepievēršoties Dievam viņš konstanti sev apstiprina, ka viss ko esmu izdomājis ir priekš nekā. Nepievērsties Dievam viņa gadījumā ir visi viņa nemeši: nihilisms, aizvainojums un bad faith.

Vai nu viņš maigi atkritīs visuma liegajās dūnās, vai arī melnais caurums viņu ieraus un saberzīs nebūtībā.

Tas ir tieši kā es jutos pēdējās dienās, kad nobeidzu savu filozofijas diplomdarbu. Viņš bija concise un perfekts, jo tas, ko viņā gribēju pierādīt ir, ka mūsu valoda rada apziņu un tātad realitāti, jebšu ka realitāte ir atkarīga no pliekanas valodas-apziņas infinity loop. Taču es neparedzēju, ka postmodernisma noburta, es protams, nonākšu pie vienīgā secinājuma - realitāte ir meaningless and fake, un ja mēs pārstājam runāt un domāt, tad mūsu esība bezmazvai izbeidzas, jo nekā cita nav. Plus tas ko mēs runājam un domājam ir tik arbitrary un ambivalents, ka varbūt pat klusēšana - tātad nāve, ir labāka izvēle par šiem meliem. Kas man uzdzina tādus šermuļus un depersonalizāciju, ka vairāk par mēnesi es staigāju apkārt kā zombijs, kā dzīvs mironis. Līdz man neatlika nekas cits, kā lūgt palīdzību Dieviņam. Then again, tā palīdzība gan vairāk bija kā žēlsirdība, kas vienkārši pie manis vienu dienu nonšalanti atnāca. Taču pēc tam, lai cik man grūti ir bijis, es nekad neesmu jutusi to tumšo, auksto, opresīvo bezizejas sajūtu, kādu man uzdzina mana eseja.

Man šķiet Džordanam notiek kaut kas līdzīgs.. viņš realitāti izprot bezgalīgi, bet viņa sapratne ir impotenta, bez atdošanās tai. Tas arī viņu plēš, un tajā ir šaušalīgi noskatīties... Es ceru ka žēlsirdība pie viņa atnāks, jo varbūt patiešām, viņš dēļ sava saspīlējuma nav spējīgs ko tik pretēju aptvert un manifestēt, palūgt.